No dzīves Rīgas bērnu namā pie ģimenes ASV. Ārvalstu adopcija.
Es esmu patiesi priecīga par iespēju lasītājus iepazīstināt ar Straderu ģimeni. Mani aizrāva viņu nesavtīgā mīlestība, mērķtiecība un no sirds apbrīnoju ceļu, kuru viņi ir izvēlējušies.
Vispirms iepazīstināšu Jūs ar ģimenes locekļiem. Fotogrāfijā redzams tētis Russ, mamma Denīze un viņu četras meitas Jasmīna (14), Emīlija (13), Krista (13) un Ella (12).
Ģimene dzīvo Kolorādo štatā, Amerikas Savienotajās valstīs. Jasmīna un Emīlija ir Rusa un Denīzes bioloģiskās meitas, bet Krista un Ella ir nākušas pasaulē caur citiem vecākiem Latvijā. Daudzus gadus abām latviešu meitenēm dzīve ritēja Latvijas bērnu namā. Kāda projekta ietvaros Straderu ģimene satikās ar Kristu un Ellu. Kopš tā laika viņu dzīves mainījās.
Denīze labprāt dalās ar savas ģimenes stāstu.
Pastāsti mazliet par sevi un vīru.
Mēs ar Rusu iepazināmies studiju laikā 1986.gadā. Tikties mēs sākām vēlāk, jo Russ bija aizņemts medicīnas studijās. Apprecējāmies 2004.gadā. Russ šobrīd ir praktizējošs kardiologs. Es esmu sociālā darbiniece. Šobrīd visu brīvo laiku aizņem ģimene.
Ar četriem bērniem mūsu hobiji ir būt par bērnu šoferiem, atbalstītājiem futbola spēlēs, deju sacensībās, teātra iestudējumos, peldēšanas nodarbībās un visos citos meitu dzīves notikumos.
Jūs ģimenē bijāt četri: mamma, tētis un divas meitas. Vai jūs kādreiz plānojāt adoptēt bērnus?
Patiesībā mums nekad nav bijis nodoms adoptēt bērnus.
Vienu gadu nolēmām Ziemassvētkus svinēt citādi un dāvanu vietā piedalīties viesģimeņu programmā. Tā bija reize, kad mēs satikām Kristu un Ellu. Tie Ziemassvētki mainīja mūsu dzīvi.
Pastāstiet sīkāk par viesģimeņu programmu un kā jūs satikāties ar Kristu un Ellu?
Ir dažādas viesģimeņu programmas. Mēs pieteicāmies programmai “New Horizons for Children”, kur viesošanās ir iespējama ziemas un vasaras brīvlaikā (4 līdz 6 nedēļu garumā). Programmas mērķis ir dot bērniem, kas dzīvo bērnunamos, iespēju izjust dzīvi ģimenē. Mēs pirmo reiz iesaistījāmies šādā programmā 2015.gada Ziemassvētkos, kad uzņēmām savās mājās Kristu un Ellu.
Vai pirms iesaistīšanās viesģimeņu programmā jums bija kāda informācija vai saikne ar Latviju?
Mums nebija informācija vai jebkāda saikne ar Latviju. Šobrīd gan mēs esam iemīlējuši Latviju un tās kultūru.
Vai Krista un Ella bija vienīgie bērni, kurus jūs esat uzņēmuši savās mājās?
Jā, Krista un Ella ir vienīgie bērni, kurus mēs esam uzņēmuši. Cilvēku pieredzes šādās viesošanās programmās ir dažādas. Dažas ģimenes vairākkārt uzņem dažādus bērnus no dažādām valstīm. Mūsu gadījums bija atšķirīgs jau no pirmās viesošanās reizes.
Kā noritēja bērnu viesošanās?
Kā iepriekš minēju, pirmā mūsu piedalīšanās viesģimeņu programmā notika Ziemassvētku brīvlaikā 2015./2016. gadā. Krista un Ella pie mums uzturējās vairāk kā 4 nedēļas. Viesošanās noritēja ļoti labi. Neliels izaicinājums bija valodas barjera, bet veiksmīgi to risinājām. Visas četras mūsu meitas ir līdzīgā vecumā, viņas ātri atrada kopīgu valodu un patiešām labi sapratās jau no paša sākuma. Mūsu pirmā pieredze ar Kristu un Ellu bija tik laba, ka mēs ar nepacietību gaidījām, kad varēsim meitenes atkal uzņemt nākamajā brīvlaikā.
Kāda jums bija informācija par meiteņu dzīvi Latvijā?
Mēs zinājām tikai to, ka abas meitenes ir māsas un viņām bija jāatstāj savu vecāku ģimene, jo bioloģiskie vecāki nespēja par viņām rūpēties.
Abas meitenes Latvijā nonāca bērnu namā, kad viņām bija 4 un 5 gadi. Mēs meitenes satikām, kad viņas bija 7 un 8 gadus vecas.
Izklausās, ka viesģimeņu programma jums visiem bija ļoti veiksmīga. Cik reizes jūs programmas ietvaros uzņēmāt Kristu un Ellu?
Jā, mums jau pirmajā tikšanās reizē izveidojās ļoti labas attiecības.
Kopumā abas meitenes pie mums viesojās sešas reizes ziemas un vasaras brīvlaikos.
Laikā, kad Krista un Ella atradās Latvijā bērnu namā, vai jūs uzturējāt kontaktus? Kāda bija saziņa?
Sākumā kontaktēšanās ar Kristu un Ellu Latvijā bija ļoti sarežģīta. Mums nebija atļauta tieša komunikācija ar meitenēm. Sūtījām vēstules un dažkārt mēģinājām piezvanīt caur bērnu nama kontaktpersonām. Mūsu saziņa bija neregulāra. Pēc laika, kad mēs jau vairākkārt bijām uzņēmuši Kristu un Ellu savās mājās, tad bērnu nams vairāk akceptēja mūsu komunikāciju. Vēlāk meitenēm bija arī piekļuve internetam, tad sazināties kļuva vienkāršāk.
Kad radās ideja adoptēt Kristu un Ellu?
Jau pirmajā viesošanās reizē mēs meitenes iemīlējām un zinājām, ka labprāt adoptētu.
Tajā laikā meitenes Latvijā likumiski nebija pieejamas adopcijai, tāpēc šo jautājumu neizskatījām. Vēlāk situācija mainījās un meitenes kļuva likumiski pieejamas adopcijai. Mēs Latvijas varas iestādēm izrādījām interesi adoptēt un pamazām adopcijas process sāka virzīties.
Kā jūs informējāt Kristu un Ellu, ka vēlaties viņas adoptēt?
Russ lidoja uz Latviju un meitenēm pateica, ka mēs gribētu viņas adoptēt.
Kad jūs nolēmāt adoptēt meitenes, vai jums bija kādi kontakti Latvijā vai informācija par pieteikšanos adopcijai?
Nē. Mēs vērsāmies ASV adopcijas aģentūrā, kurā jau bija piemērota programma adopcijai no Latvijas.
Kā noritēja adopcijas process?
Tas bija garš process. Abas meitenes bija likumiski pieejamas adopcijai no 2019.gada rudens.
Adopcija sākās ar “mājas izpēti” un adopcijas pieteikuma sagatavošanu. “Mājas izpēte” bija ļoti padziļināts ģimenes izpētes process. Sociālais darbinieks vairākas reizes apmeklēja mūsu ģimeni un novērtēja vai esam piemēroti adoptēt. Pēc tam sagatavojām adopcijas pieteikumu. Pieteikumā bija nepieciešami desmitiem dokumenti ar specifisku apstrādi. Vēlāk visa informācija tika nodota Latvijai.
Latvijas varas iestādes iesniegto informāciju pārskatīja un apstiprināja mūsu pieteikumu. Turpinājumā bija nepieciešami trīs obligāti braucieni uz Latviju, kuru laikā vērtēja vai mēs esam piemēroti adoptēt.
Pirmais brauciens bija mēnesi garš, kad visa ģimene dzīvojām kopā Latvijā. Pēc tam mēs kopā ar Kristu un Ellu devāmies uz ASV. Vēlāk sekoja otrais un trešais mūsu brauciens uz Latviju. Trešajā reizē abas meitenes tika apstiprinātas kā likumīgas ASV rezidentes.
Kā Krista un Ella iejūtas ikdienas dzīvē šobrīd?
Abām meitenēm klājas ļoti labi.
Krista ļoti labi mācās skolā un saņem augstākos vērtējumus. Viņa Latvijā spēlēja futbolu un to turpina arī šeit. Kristai ir daudz draugu. Viņa arī uztur Latvijas kultūru caur latviešu grāmatām, seko līdzi notikumiem Latvijā caur sociālajiem tīkliem un uztur kontaktus ar savu krustmāti, kura dzīvo Latvijā.
Ellai sākumā mācības bija sarežģītākas, bet šobrīd viņa mācās piemērotākā vidē un jūtas labi. Ella nodarbojas ar peldēšanu un viņai ļoti patīk klausīties latviešu mūziku. Viņai bija noklausīšanās speciālā izglītības programmā, kas izmanto mūziku mācību procesā un viņa dziedāja tradicionālu latviešu dziesmu.
Vai Krista un Ella ir ienesušas jūsu ģimenē kādas latviskas tradīcijas?
Līdz ar viņu ienākšanu ģimenē, mēs baudām jaunus un garšīgus ēdienus, piemēram, rudzu maizi, kartupeļu pankūkas, auksto zupu.Mēs esam iepazinuši dažādu latviešu mūziku, kas ļoti satuvina mūsu ģimeni. Mēs arī svinam latviskus svētkus. Mums bija lieli Līgo svētki vasarā, kuri mums tagad turpināsies kā ikgadējā tradīcija.
Par vienu no prioritātēm mēs esam izvirzījuši abu meiteņu latviskās kultūras saglabāšanu.
Viņas turpina sarunāties latviešu valodā. Krista turpina lasīt grāmatas latviski. Ella neprata lasīt pirms viņa pārcēlās pie mums, tāpēc viņa latviešu kultūru uztur caur mūziku.
Meitenēm Latvijā palika draugi un radi. Vai meitenes tagad var uzturēt kontaktus ar tiem?
Jā, galvenokārt caur sociālajiem tīkliem viņas sazinās ar bioloģiskajiem radiem un draugiem.
Vai plānojat nākotnē apciemot Latviju ar meitenēm?
Jā, noteikti. Varbūt dosimies uz nākamo lielo mūzikas festivālu Latvijā.
Kā jūs raksturotu savu ikdienu tagad ar četrām pusaudžu meitām?
Ikdiena ir aizņemta un skaļa! Tajā pašā laikā mūsu ikdiena ir silta, atbalstoša, izklaidējoša un pilna ar mīlestību. Mums nekad nav garlaicīgi. Es neko tajā negribētu mainīt.
Vai ir kādi ieteikumi vai secinājumu par adopciju kopumā?
Gribētu mudināt cilvēkus neuzsākt adopciju vieglprātīgi. Tas ir lēns un emocionāli grūts process. Jums ir jāraugās uz “lielo attēlu” un, ja adopcijai ir lemts notikt, tad tā notiks. Mūsu adopcija bija lemta.
Tagad ar četrām meitām mēs jūtamies piepildīta ģimene un par to mēs vienmēr būsim dziļi pateicīgi cilvēkiem un Latvijai.
Lindas komentārs.
Paldies Denīzei par sirsnīgu sarunu! Novēlu ģimenei harmoniju, saticību un turpmāko sapņu piepildījumu!