Ģimene adoptē bērnu ar Dauna sindromu. Adopcijas ceļš no Latvijas uz ASV
Stāsts aizkustina. Ģimeni nejauši uzgāju Instagram – kādā fotogrāfijā manīju Latvijas simboliku, lasīju aprakstu un nespēju noticēt – tiešām? Dauna sindroms? Adopcija no Latvijas? Izpētīju profilu divreiz un mani neatstāja doma: “Kā?”.
Nosūtīju personisku ziņu ar aicinājumu sniegt interviju Esencē. Mani pārsteidza mammas atbilde, ka vispirms intervijas sniegšanu saskaņos ar meitas bioloģisko mammu Latvijā, jo tā esot tik personiska situācija. Tik cieņpilni!
Pēc dažām dienām saņēmu pozitīvu atbildi ar skaidrojumu, ka sniegs interviju, lai atbalstītu bāreņus Latvijas bērnu namos, kurus vairs nav atļauts adoptēt uz ārzemēm.
Lūk, dziļi personisks un atklāts stāsts par bērna ar īpašajām vajadzībām adopciju uz ASV un ģimenes dzīvi šodien.
Pastāstiet, lūdzu, par savu ģimeni!
Mani sauc Kristīne (Christine). Ar vīru Kentu (Kent) esam precējušies 31 gadu, mums ir septiņi bērni vecumā no 10 līdz 30 gadiem, dzīvojam ASV rietumos. Es esmu no Kanādas, bet devos studēt uz ASV, satiku Kentu un nolēmām veidot ģimeni šeit. Man ir augstākā izglītība psiholoģijā, bet dzīvoju mājās ar bērniem kopš mūsu pirmdzimtā nākšanas pasaulē. Kents ir mārketinga departamenta vadītājs IT kompānijā. Mums patīk pavadīt laiku ar bērniem un mazbērniem, ceļot, laivot, doties pārgājienos, spēlēt golfu un fotografēt.
Jūsu ģimenē aug divi bērni ar īpašām vajadzībām. Kāda ir viņu diagnoze?
Breidijs (Brady) un Kailija (Kylie) ir mūsu divi jaunākie bērni. Viņiem abiem ir Dauna sindroms.
Breidijam ir 19, bet Kailijai 10 gadu. Viņi ir lieliski bērni!
Pastāstiet par Breidija ienākšanu jūsu ģimenē un dzīvi šodien?
Breidijs ir mūsu jaunākais bioloģiskais bērns – sestais no šobrīd septiņiem bērniem.
Pirms Breidija nākšanas pasaulē, mēs neko daudz nezinājām par Dauna sindromu. Grūtniecības laikā sonogrāfijas rezultāti rādīja, ka ir aptuveni 1% iespējamība, ka viņam ir Dauna sindroms. No tālākas testēšanas atteicāmies, jo iespējamība bija tik neliela un citādi ultrasonogrāfijā viss izskatījās labi.
Breidijs piedzima veselīgs, taču ārstiem bija aizdomas par Dauna sindromu un viņi veica ģenētiskās analīzes. Diagnoze apstiprinājās.
No dzimšanas līdz trīs gadu vecumam viņš saņēma dažādas terapijas mājās: rehabilitāciju jeb dzīves prasmju terapiju (occupational therapy), fizioterapiju, logopēdiju, kā arī pie mums nāca skolotājs, lai palīdzētu viņam attīstīties citās dzīves jomās.
No trīs gadu vecuma Breidijs apmeklē skolu kopā ar bērniem bez īpašajām vajadzībām. Iekļaujoša izglītība mums ir ļoti svarīga.
Mācoties kopā ar pārējiem bērniem, uzlabojas IQ līmenis, sociālās un akadēmiskās prasmes, kā arī izredzes strādāt un dzīvot neatkarīgu dzīvi.
Šobrīd Breidijs gatavojas absolvēt vidusskolu maijā un turpinās apgūt profesionālās, akadēmiskās un neatkarīgas dzīves prasmes. ASV cilvēki ar īpašām vajadzībām saņem izglītību līdz 21 gada vecumam.
Breidijam patīk peldēt, doties pārgājienos, laivot, apciemot ģimeni Kanādā, skatīties filmas, iet uz restorāniem, boulings, galda spēles un pavadīt laiku ar viņa brāļu un māsu bērniem. Breidijs ir patīkams un gudrs, un spējīgs darīt tik daudz. Viņa prasmes dažās jomās noteikti attīstījās lēnāk, bet viņš ir tik inteliģents un intuitīvs. Viņš ir ļoti līdzjūtīgs un mīlošs.
Breidija smaids izgaismoja mūsu dzīves un viņš ātri kļuva par mīļāko brāli mūsu bērniem. Viņš bija un ir liela svētība mūsu ģimenei.
Kāds ir Kailijas ceļš jūsu ģimenē?
Kailija ir dzimusi Latvijā un augusi bērnu namā Rīgā līdz mēs viņu adoptējām.
Kailijai Dauna sindromu diagnosticēja uzreiz pēc dzimšanas.
Viņas bioloģiskā ģimene nezināja, ka bērnam būs Dauna sindroms, un tas viņiem bija liels trieciens. Viņi nolēma, ka nespēj audzināt bērnu ar īpašām vajadzībām, atteicās no vecāku tiesībām un ievietoja viņu bērnu namā.
Kailija bērnu namā uzturējās gandrīz līdz trīs gadu vecumam – mēs atvedām viņu mājās tieši pirms trešās dzimšanas dienas.
Nepilnu 3 gadu vecumā Kailija svēra nieka 8.6 kilogramus, bija 76 cm gara. Viņa ir izaugusi un uzplaukusi no tās mazās meitenītes, kādu mēs viņu satikām.
Kā Kailija attīstījās ģimenē? Kāda viņa ir šobrīd?
Pirmo gadu mēs palīdzējām Kailijai pielāgoties ģimenes dzīvei un izveidot emocionālo piesaisti.
Lai palīdzētu pārvarēt atpalicību dažās jomās, viņa saņēma iknedēļas dzīves prasmju terapiju, logopēdiju, fizioterapiju un barošanas terapiju vairāku gadu garumā.
Kad pagāja gads, viņa sāka apmeklēt pirmsskolu un tad sākumskolu.
Kailija mīl lelles, princeses, pucēšanos, spēles svaigā gaisā, peldēšanu, pārgājienus, filmas, dejošanas nodarbības, spēles ar draugiem un viņa aizrautīgi spēlē boulinga līgā kopā ar citiem cilvēkiem ar īpašajām vajadzībām.
Kailijai ļoti patīk uzposties un modelēt – viņa ir modele vairākos uzņēmumos, kas pārdod bērnu drēbes, apavus un aksesuārus.
Kā Kailijai veicas skolā?
No četru gadu vecuma viņa mācās skolā ar pārējiem bērniem. Šobrīd viņa mācās ceturtajā klasē kopā ar bērniem bez īpašām vajadzībām.
Skolā viņa saņem papildus atbalstu, lai pielāgotu uzdevumus un palīdzētu viņai jomās, kurās viņa no pārējiem bērniem atpaliek.
Viņai ļoti patīk mācīties, un gan viņas skolas draugi, gan pārējie bērni Kailiju mīl.
Covid-19 laikā mācāmies attālināti, jo cilvēkiem ar Dauna sindromu ir lielāks risks nopietni saslimt ar vīrusu. Mēs gribam parūpēties, lai Breidijs un Kailija saglabātu labu veselību.
Kailija ir ļoti gudra un mērķtiecīga. Kad viņa mēģina kaut ko iemācīties, viņa vingrinās atkal un atkal līdz viņai izdodas. Viņa cenšas, cik var, visā, ko dara. Mēs ar viņu ļoti lepojamies!
Kā jūs nonācāt līdz lēmumam adoptēt bērnu ar Dauna sindromu?
Sākotnēji mums nebija nolūks adoptēt. Kad Breidijs bija mazs, es uzzināju par organizāciju “Reece’s Rainbow”. Tā visā pasaulē atbalsta bērnus ar Dauna sindromu, kuriem nav ģimenes. To bērnu bēdīgās sejas un dzīves apstākļi lauza manu sirdi.
Es pievienojos šo bērnu adopcijas aizstāvībai. Piedalījos un vēroju, kā bērni ieradās mājās no visas pasaules un tiešām uzplauka savās jaunajās ģimenēs. Pārmaiņas šajos bērnos bija apbrīnojamas.
Nedomājām paši adoptēt, tikai atbalstījām ģimenes, kuras bija procesā.
Reiz pamanīju Kailijas profilu un nevarēju par viņu aizmirst.
Runāju ar vīru un pārējiem bērniem, jo gribējām, lai viņi visi ir daļa no lēmuma pieņemšanas. Nolēmām par labu adopcijai.
Kāda bija Kailijas dzīve bērnu namā? Kāda viņa ieradās pie jums?
Laimīgā kārtā Kailija bija vienā no labākajiem Rīgas bērnu namiem. Viņas fiziskās vajadzības bija apmierinātas un viņai bija lieliska fizioterapeite.
Kailija dzīvoja bērnu namā, kurš bija paredzēts bērniem no dzimšanas līdz četru gadu vecumam, grupā ar 9-11 citiem bērniem līdzīgos vecumos.
Lai gan Kailija bija labā bērnu namā, tāpat viņa tika traumēta un mēs redzējām problēmas.
Kailija pie mums ieradās ļoti sīciņa, bet ātri pieņēmās svarā, kad palīdzējām viņai ēst un dzert.
Kad viņa ieradās pie mums, viņai bija grūti uzņemt šķidrumus – viņa bija dehidrēta. Viņai bija problēmas ieelpot padzeroties – ar to mūsu mājās ASV strādāja barošanas terapeits, bet šīs problēmas pamanījām jau Latvijā. Tā ir izplatīta problēma bērniem ar Dauna sindromu, jo šiem bērniem nereti ir vaļīgi elpceļi, bet šādas problēmas ne vienmēr tiek diagnosticētas vai risinātas bērnu namos.
Kailija nebija apguvusi daudz elementāru lietu, piemēram, ikdienas priekšmetu vai dzīvnieku vārdus. Neviens viņai nebija lasījis priekšā, un viņa nebija piedzīvojusi daudz citas pieredzes, ko bērni parasti saņem ģimenes ikdienā.
Kāds bija adopcijas process no Latvijas?
Mēs nemeklējām bērnu tieši no Latvijas, bet tā vienkārši bija vieta, kur atradās Kailija. Mēs gribējām adoptēt tieši viņu.
Kad sākām adopcijas procesu 2012. gada novembrī, Kailijai bija divi gadi un trīs mēneši. Pirmo reizi viņu satikām 2013. gada jūnijā un pabeidzām adopcijas procesu 2013. gada decembrī. Kopumā adopcijas process ilga nedaudz vairāk par gadu.
Adopcijas process no Latvijas bija ļoti sarežģīts. Katrai valstij ir atšķirīgas prasības, un Latvija seko Hāgas konvencijas vadlīnijām par ētisku adopciju.
Vispirms sociālais darbinieks nāk uz mūsu māju ASV un pārbauda, vai ģimenē ir adopcijai piemēroti apstākļi. Tiek veiktas kriminālās pagātnes, veselības un finansiālās pārbaudes. Tika intervēti ģimenes locekļi, bija jāiesniedz rekomendācijas vēstules un atsauksmes, nodarbinātības pierādījumi un dzīvesvietas pārbaudes, lai pārliecinātos, ka mums ir piemēroti un droši apstākļi bērna audzināšanai.
Kad mājas pārbaude ir apstiprināta, jāpiesakās ASV valdībā uz adopcijas apstiprināšanu. Tiek izveidota lieta ar visiem dokumentiem – pārbaudēm, medicīniskajiem izrakstiem, dzimšanas un laulības apliecībām, pirkstu nospiedumiem, vecāku biogrāfijām, adopcijas motivācijas vēstulēm un citiem dokumentiem. Katrs dokuments arī jāiztulko abās valodās. Pēcāk katru dokumentu pārbauda, sertificē un nosūta Latvijas varas iestādēm apstiprināšanai.
Kad lieta ir pieņemta, pārbaudīta un apstiprināta no Latvijas puses, potenciālajiem vecākiem nosūta adopcijai pieejama bērna fotogrāfijas un medicīnisko informāciju.
Bieži vien šie ir pirmie bērna foto, ko adoptējošie vecāki redz, jo Latvijai ir stingri noteikumi, kas aizsargā bērnu privātumu un identitāti valsts aprūpē.
Vecākiem ir dažas dienas, lai pieņemtu vai noraidītu piedāvājumu adoptēt konkrēto bērnu. Ja vecāki vēlas procesu turpināt, viņi saņem ceļošanas ielūgumu un tiesas datumu.
Tātad saņēmāt ielūgumu ierasties Latvijā? Kas notika šeit?
Ieradāmies Latvijā dienu pirms Kailijas satikšanas. Mūs uzaicināja satikt viņu bērnu namā, kur pavadījām kopā vairākas stundas. Nākamajā dienā gājām uz tiesu, kur mūs izjautāja par pagātni, motivāciju adoptēt un vēlmi ģimenē uzņemt bērnu ar īpašām vajadzībām. Tiesā piedalījās sociālie darbinieki, amatpersonas un cilvēki no bērnu nama.
Tiesa apstiprināja adopcijas attiecību izveidošanas periodu, kas Latvijā nozīmē, ka visai ģimenei četras nedēļas ir jādzīvo kopā. Mums deva atļauju Kailiju vest uz savu īrēto dzīvokli Rīgā.
Katru nedēļu pie mums ieradās sociālais darbinieks. Runājām par progresu, kā arī tika izvērtētas mūsu attiecības un Kailijas labsajūta.
Mēs pavadījām laiku pastaigājoties, spēlējoties bērnu laukumos, barojot pīles, pērkot pārtiku, apmeklējot zoodārzu, Lido un Jūrmalu. Kailija pagaršoja jaunus ēdienus un mēs strādājām ar ēšanas, kustību un runas prasmēm. Viņai daudzas no šīm pieredzēm bija pirmo reizi.
Pēc šīm četrām nedēļām atkal gājām uz tiesu, kur mūs intervēja un stāstīja par uzdevumiem un rekomendācijām no sociālā darbinieka, bērnu nama un tiesas. Otrā tiesa noteica apstiprinājumu adopcijas turpināšanai.
Ja tiesa ļauj turpināt adopciju, adoptējošie vecāki var pieteikties attiecību veidošanas perioda pagarināšanai ASV līdz nākamajai tiesai sociālā darbinieka vadībā tur, vai arī atgriezt bērnu namā līdz nākamajai tiesai, kas parasti notiek trīs mēnešus vēlāk. Mēs zinājām, ka atstāt Kailiju bērnu namā būtu viņai traumējoši, tāpēc pieteicāmies tiesā, lai vestu meiteni mājās uz nākamo periodu. Mūsu pieteikumu apstiprināja, un 2013. gada jūlijā Kailija ar mums ieradās savās jaunajās mājās ASV.
Turpmākajos trīs mēnešos ASV mājās mūs regulāri apsekoja sociālais darbinieks un sūtīja oficiālas atskaites Latvijas atbildīgajām iestādēm, lai parādītu, ka mēs pienācīgi rūpējamies par Kailiju un veidojas droša piesaiste, patiesas vecāku-bērnu attiecības.
Mūs visu laiku uzraudzīja sociālais darbinieks, tāpat arī mums regulāri bija jāatskaitās adopcijas aģentūrai.
Tālāk bija nepieciešams otrais ceļojums uz Latviju, tajā var doties tikai viens no vecākiem. 2013. gada oktobrī vīrs atgriezās Latvijā. Tiesā vīru atkārtoti izjautāja, un tiesnesis apstiprināja adopciju. Pēc adopcijas apstiprināšanas ir 20 dienu apelācijas periods, kad adopciju var apstrīdēt vai atcelt bērna ģimenes locekļi no Latvijas. Ja neviens apelācijai nepiesakās, adopcija ir oficiāli pabeigta.
Process ietver trešo ceļojumu uz Latviju, kas ilgst 7-10 dienas. Šis ceļojums parasti notiek vienu līdz divus mēnešus pēc adopcijas galīgās apstiprināšanas Latvijā. Jāierodas vismaz vienam vecākam un adoptētajam bērnam. Uz Latviju braucām abi, turklāt līdzi ņēmām gan Kailiju, gan vēl divus savus bērnus. Šis ceļojums ietvēra ārsta un vēstniecības apmeklējumus, jaunu pasu saņemšanu ar bērna oficiālo vārdu un citas formalitātes.
Vai pēc adopcijas apstiprināšanas Latvijā vēl ir kāda uzraudzība dzīvojot ASV?
Pēc tam, kad bērns ir adoptēts un dzīvo ASV ģimenē, katru gadu ģimeni izvērtē sociālais darbinieks un adopcijas aģentūra. Speciālisti apmeklē ģimeni mājās, intervē ģimenes locekļus un adoptēto bērnu. Šīs izvērtēšanas notiek vismaz divus gadus pēc adopcijas apstiprināšanas, to rezultātus apstiprina valsts iestādēs un sūta uz Latviju pārbaudei, lai pārliecinātos, ka par bērnu rūpējas un adopcija norit veiksmīgi.
Cik jums izmaksāja meitas adopcija no Latvijas?
Kopējās adopcijas izmaksas mūsu ģimenei, ieskaitot ceļošanu, bija apmēram 43 000 ASV dolāru.
Esat bijusi klāt daudzām ģimenēm, kuras adoptē bērnus no visas pasaules. Kāds ir jūsu personiskais viedoklis par adoptēšanu no Latvijas?
Man ļoti patika vairākas lietas, ko Latvija darīja adopcijas sakarā. Veids, kā tika organizēta attiecību veidošana ar bērnu Latvijā, ļoti palīdzēja Kailijai.
Attiecību veidošanas periods Latvijā palīdzēja Kailijai, jo viņa vēl aizvien bija savā laika zonā un apkārt bija cilvēki (ārpus mūsu ģimenes), kuri runāja pazīstamā valodā.
Šis process tiešām palīdz bērnam un nostāda viņu pirmajā vietā. Pareizi likās arī tas, ka Latvijā tā vietā, lai pēc četru nedēļu attiecību veidošanas atgrieztu bērnu bāreņu namā, dod iespēju turpināt veidot attiecības bērna jaunajā mājā ASV sociālā darbinieka uzraudzībā. Būtu bijis tik sāpīgi un traumatiski atgriezt Kailiju bērnu namā un atstāt tur uz diviem līdz trim mēnešiem līdz nākamajai tiesas sēdei. Tas meitai tiešām nāca par labu. Ierodoties ASV, mēs varējām pieteikties vizītēs pie visiem viņai nepieciešamajiem speciālistiem (kardiologa, oftamaloga, LORa, pediatra, logopēda, dzīves prasmju terapeita un fizioterapeita), tāpat arī pie papildus speciālistiem, lai palīdzētu viņai pareizi attīstīties. Arī sociālo darbinieku uzraudzība palīdzēja mums saprast Kailijas pagātni, dzīvi un uzvedību ārpusģimenes aprūpes iestādē.
Adopcijai no Latvijas bija vairākas labas lietas. Tomēr daudzi adoptētāji pat neizskatīja iespēju adoptēt no Latvijas, jo prasības bija daudz striktākas nekā adoptējot no citām valstīm.
Piemēram, ja precējies pāris vēlas adoptēt bērnu, abiem ir jāierodas Latvijā pirmajā reizē un jāpaliek četras nedēļas. Tas ir ilgs laiks, ko pavadīt prom no darba un ģimenes. Mūsu gadījumā pārējie bērni palika mājās, vecākajiem jau bija savas ģimenes un vienlaikus viņi pieskatīja jaunākos. Bija grūti tik ilgi būt prom. Arī pārējie divi ceļojumi bija laikietilpīgi un veidoja papildus izmaksas salīdzinot ar valstīm, kuras pieprasīja tikai vienu vai divus ceļojumus.
Kā Jūsu dzīve šobrīd ir saistīta ar Latviju?
Mēs mēģinām savā ģimenē iekļaut latviešu svētkus un tradīcijas. Kad bijām Latvijā četras nedēļas, bija Līgo un Dziesmu un Deju svētki. Mēs iemīlējāmies latviešu kultūrā un tradīcijās.
Kopš Kailijas adoptēšanas katru gadu svinam Līgo.
Pinam ziedu vainagus, rīkojam lielu ballīti ar ugunskuru un bezalkoholisko alu. Strādājam arī pie savas Jāņu siera receptes. Šajā pasākumā aicinām ģimeni un draugus. Tā ir viena no mūsu ģimenes mīļākajām tradīcijām. Svinam arī Kailijas vārdadienu. Vārdu, kas viņai dots piedzimstot, saglabājām kā viņas otro vārdu un svinam katru gadu. Mēs pieminam un svinam arī abas Latvijas neatkarības gadadienas.
Turpinām sociālajos tīklos uzturēt kontaktus ar sociālajiem darbiniekiem, bērnu nama darbiniekiem un aprūpētājiem. Dažus gadus iepriekš sazinājāmies arī ar Kailijas bioloģisko māti.
Kad Kailija būs vecāka, plānojam atkal apciemot Latviju. Mums ļoti patika Rīgā pavadītais laiks un mēs priecātos atgriezties un apskatīt Latviju vairāk.
Ko jūs domājat par 2020.gadā noteiktajiem Latvijas valdības ierobežojumiem adoptēt bērnus no Latvijas uz citām valstīm?
Biju tik apbēdināta, kad izlasīju par Latvijas ierobežojumiem starptautiskajai adopcijai, jo šie bērni, kuri ir adoptēti uz ārzemēm, vispirms tika piedāvāti adopcijai Latvijā.
Kaut kāda iemesla dēļ – parasti invaliditātes, vecuma vai bērna veselības stāvokļa – latviešu ģimenes noraidījušas piedāvājumus adoptēt šos bērnus.
Tikai pēc tam, kad ģimenes atteicās vai nepieteicās viņus adoptēt un bērni tika pasludināti par “neadoptējamiem” Latvijā, tika dota iespēja starptautiskajai adopcijai kā pēdējai iespējai atrast viņiem ģimenes.
Kopumā 127 ģimenēm tika parādīta Kailijas lieta un piedāvāta adopcija, bet visas 127 ģimenes atteicās viņas īpašo vajadzību dēļ.
Mana sirds sāp par tiem bērniem, kas uzauguši sistēmā. Cilvēkiem ar invaliditāti ir ļoti maza iespēja tikt adoptētiem Latvijā, latviešu ģimenēs. Visticamāk viņi visu dzīvi pavadīs dažādās institūcijās, un aprūpe pieaugušo iestādēs ir ļoti vāja. Tā nav nākotne, ko šie bērni ir pelnījuši. Viņi ir pelnījuši ģimenes un aprūpi.
Pirms Latvijas ierobežojumiem adoptēt uz ārvalstīm, mēs atbalstījām bērnu ar invaliditāti adopciju – bērnu, kurus uzskata par “neadoptējamiem”, – jo mēs zinām, ka viņi ir pelnījuši ģimenes.
Kopā ar ģimeni viņi var mācīties, augt un uzplaukt. Bērnu diagnozēm nevajadzētu noteikt viņu vērtību.
Tagad, kad viņi vairs nav pieejami starptautiskajai adopcijai, es ik dienu lūdzu, kaut latviešu ģimenes viņiem palīdzētu.
Es ceru, ka Latvijas sabiedrībā mainīsies invaliditātes uztvere un latviešu ģimenes piedāvās savu mīlestību, rūpes un atbalstu šiem bērniem, kam tas izmisīgi vajadzīgs.
Ko jūs gribētu pateikt latviešiem un latviešu politiķiem par bērniem ar īpašajām vajadzībām Latvijas bērnu namos?
Pirmās jeb bioloģiskās ģimenes ir vislabākās, bet, kad uzaugt tajās nav iespējams, adopcija latviešu ģimenē ir nākamā labākā iespēja. Ja tas nevar notikt vai nenotiek, ārzemju ģimene ir labāks variants par dzīvi bērnu namā un vēlāk, kad bērni pieaug – dzīvi uz ielām.
Visi bērni – ar īpašām vajadzībām vai bez – ir pelnījuši būt mīlēti un aprūpēti. Institucionalizācija un pastāvīga aprūpētāju maiņa bērniem ir ļoti traumējoša.
Lai cik ļoti algotiem aprūpētājiem rūp bērni, kurus tie aprūpē, viņi nekad nebūs tas pats, kas mīloši vecāki.
Ir tik liela nepieciešamība pēc audžuģimenēm un adoptētājiem gan bērniem ar, gan bez īpašām vajadzībām.
Audžu ģimenēm un grupu mājām ar pienācīgu aprūpi vajadzētu būt normai bērnu namu vietā, deinstitucionalizācija ir lētāka un nodrošina labākus rezultātus bērniem.
Bērni invalīdi pirmām kārtām ir bērni – viņi ir pelnījuši mājas, ģimenes, mīlestību, medicīnisko aprūpi, terapiju, izglītības, attīstības iespējas, un iesaisti sabiedrībā.
Vai ir vēl kas, ko vēlaties piebilst?
Mēs mīlam Latviju un nevaram sagaidīt, kad varēsim atgriezties un tuvāk izbaudīt valsti, kurā piedzima mūsu meita. Latvija vienmēr būs daļa no mums, jo Kailija ir daļa no mums.
Mēs ceram, ka, daloties ar savu stāstu, pieaugs izpratne par audžuģimeņu un adoptētāju nepieciešamību Latvijā, īpaši bērniem ar īpašām vajadzībām.
Adopcija ir svētība un mēs esam tik pateicīgi, ka Kailija ir mūsu ģimenē.
Kailija nes gaismu un svētību visiem, kas viņu satiek.
Lindas komentārs
Šis stāsts raisīja gan prieka, gan raižu asaras.
Prieka asaras par tik laimīgu Kailijas adopciju ģimenē – situācija liekas tik neticama un veiksmīga. Es smaidu par šo laimīgo stāstu. Bet no otras puses…
Mani neatstāj doma – kā būtu, ja Kailijai šāda adopcija būtu liegta? Man šķiet nepareizi aizliegt adoptēt bērnus uz ārvalstīm. Es personīgi izjūtu nevis žēlumu, ka Kailija tika adoptēta uz ASV un tāpēc viņa vairs neatrodas Latvijas bērnu namā, bet gan manī ir pateicības un apbrīnas sajūta pret šo ģimeni, kura rīkojās un adoptēja. Es tiešām domāju, ka bērnam prioritāri ir augt ģimenē. Ja ir iespēja, tad Latvijā. Ja tādu iespēju Latvijā nav – tad ārvalstīs.
PS. Rakstā ir tik daudz fotogrāfiju, jo es vienkārši nespēju izvēlēties – viņa ir tik laimīgs bērns. Kailija tiešām nes gaismu. Skaisti, vai ne?
