Izvēlne Aizvērt

Ieva Putniņa – alopēcijas vēstnese Latvijā. Iedvesmas stāsts.

Aktīva, izglītota, sirsnīga, spēcīga – īpašības ar kurām es raksturotu Ievu. Viņa ir iedvesmas avots.

Ievas stāstā būtiska loma ir alopēcijai. 12 gadu vecumā Ievai strauji sāka izkrist mati, 13 gadu vecumā matu vairs nebija. Viņa ātri pieauga, cīnījās ar kompleksiem un mācījās sevi pieņemt. Vēl pirms 5 gadiem Ieva par alopēciju nespēja runāt bez asarām, bet šobrīd ir brīva, laimīga un gatava palīdzēt citiem alopēcijas skartajiem cilvēkiem.

Kādā skaistā vasaras dienā tikāmies, lai aprunātos par visu aktuālo. Ieva, kā allaž, ir starojoša, smaidīga, laimīga, spilgta un ļoti aktīva.

Izskaties skaista un laimīga! Kā tu šobrīd jūties, ar ko nodarbojies?

Jūtos ļoti labi. Tikko esmu atgriezusies no “Awakened femininity” organizēta retrīta, apgūstu sērfošanu, organizēju ājurvēdas dzīvesstila semināru, strādāju arhitektūras jomā, organizēju alopēcijas atbalsta grupas pasākumus, darbojos Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas biedrībā, lasu grāmatas, baudu vasaru un esmu ar ģimeni, draugiem.

Pastāsti, lūdzu, par alopēciju!

Pasaules statistika liecina, ka aptuveni 147 miljards cilvēku (2% pasaules iedzīvotāju) saskaras ar alopēciju. Tā ir autoimūna slimība, kad organisms uzbrūk savam ķermenim: ķermeņa imūnā sistēma sāk uzskatīt matu saknes (folikulus) par svešķermeņiem un liedz barības vielas. Mats pārstāj augt un izkrīt, bet matu saknes joprojām saglabājas. Ja ķermenis folikulam atkal sāk piegādāt barības vielas, aug jauns matiņš. Bieži vien cilvēki meklē mūsdienu medicīnas vai citas piedāvātās iespējas, lai mati ataugtu.
Alopēcijas iemesli var būt dažādi, bet svarīgākais ir saprast, ka alopēcija nav lipīga un to neiegūst nepareiza dzīvesveida dēļ.

Alopēcija nenogalina cilvēku, bet viņa pašapziņu gan. Rodas nedrošības sajūta, kompleksi, bailes.

Kādas ir alopēcijas izpausmes Tavā gadījumā?

Manā gadījumā ir Alopecia areata: nav matu uz galvas, uzacīm un skropstām. Labākos dzīves periodos mati ataug.

Kopš skolas laikiem atceros, ka biji ļoti aktīva un radoša. Kā sadzīvoji ar alopēciju skolas vecumā?

2012.gads, fotogrāfe: Kristiāna Lūciņa

Skolas laiks man asociējas ar slēpšanos: nēsāju parūkas un izlikos, ka viss ir kārtībā.

Man ļoti patika organizēt un piedalīties pasākumos. Skolēnu pašpārvaldē biju prezidentes vietniece, ārpus skolas bija draugi un izklaides.

Ar apkārtējiem par alopēciju nerunāju, jo pati nezināju, kas ar mani notiek. Ikdienā slēpos zem parūkām un tādēļ nācās bieži sevi ierobežot. Piemēram, negāju peldēt, pirtīs un citās aktivitātēs nepiedalījos.

Pat mājās staigāju parūkā, jo bija izmisīgas bailes, ka kāds caur logu varētu mani ieraudzīt bez matiem.

Šobrīd situācija šķiet pilnīgi citāda: esam Kuldīgas centrā un tu esi bez galvassegas.

2020.gads, fotogrāfe: Sindija Lipsberga

Jā, šobrīd es neslēpjos un tā ir labākā izvēle manā mūžā. Esmu laimīga.

Kāds bija tavs ceļš saskaroties ar alopēciju?

Sākumā ar ģimeni izmēģinājām visas pieejamās medicīnas iespējas. Bijām neskaitāmās ārstu vizītēs, uzklausīju visdažādākos mediķu viedokļus, lietoju medikamentus: zāles, smēres un pat injekcijas galvas ādā.
īsti neviens nespēja paskaidrot situāciju. Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīcā veica dažādas pārbaudes un ārsti teica: “Ieva, Tu esi pilnīgi vesela”. Mediķi minēja divus pieņēmumus: vitamīna D trūkums un psihosomatika. Rekomendēja pārcelties uz dienvidiem un nesaskarties ar pārdzīvojumiem.

Kā rīkojies pēc medicīnas iespēju izsmelšanas?

Sākās mans pašizpētes ceļš 15 gadu garumā.

Vispirms meklēju skaidrojumus par alopēciju. Latvijā pieejamā informācija bija neliela, tāpēc centos apgūt valodas un iegūt plašāku informāciju no ārzemju avotiem. 

Sāku pievērst uzmanību pašizaugsmei. Lasīju daudz grāmatas un sakārtoju savu domāšanu. Spilgti atmiņā palikusi Pjēra Franka grāmata “Rezonanses likums”. Tā man iemācīja, ka viss ir saistīts:

es no sirds ticu, ka labais vairo labo.

Kļuvu atvērta alternatīvajai rietumu medicīnai. Izzināju kā strādā meditācija un ezotērika, pievērsos veselīgai domāšanai, dzīvesveidam, kā arī dabas līdzekļiem un mūzikai. Daba kļuva par manu psihologu un ārstu.

Mērķtiecīgi strādāju ar sevi: katrai sliktai domai liku pretī trīs labās domas un pateicos par visu, kas man ir dots.

2016.gads, Aostas ieleja

Man ļoti palīdzēja arī ceļošana. Ceļojot es iepazinu pasaules dažādību un līdz ar to arī sevi.

Iedvesmu pilnvērtīgai dzīvei man deva citu cilvēku stāsti. Sākumā meklēju alopēcijas pieredzes stāstus Latvijā, bet nevienu publisku stāstu neatradu. Vēlāk iepazinu dažus citus cilvēkus, bet arī viņi vēl bija atbilžu meklējumos. Kad radās pieeja sociālajiem tīkliem, meklēju alopēcijas skartus cilvēkus ārzemēs un atradu ļoti daudz. Skatījos viņu publicētās fotogrāfijas bez matiem un domāju: kaut es tā kādreiz varētu!

Ko Tu secināji savā pašizpētes ceļā?

Es sapratu, kas man ir vajadzīgs. Alopēcijas gadījumā medicīnas iespējas sniedz mazāku rezultātu kā psiholoģiskais un emocionālais stāvoklis.

Lai mati ataugtu, man ir jābūt mierā un harmonijā ar sevi. Stress un raizes ir liela “greznība” priekš manis, es to nevaru atļauties.

Vai ir kādi spilgti momenti, kurus atceries?

14 gadu vecumā skatījos zinātnisko eksperimentu ar ūdeni: tika raidītas dažādas domas un emocijas uz rīsiem ūdenī un zinātnieki pētīja ūdens struktūras izmaiņas. Pierādījās, ka domas un emocijas būtiski izmaina gan ūdens, gan rīsu struktūru.

Vēlāk, skolas zinātniski pētnieciskā projekta ietvaros, pētīju konkrēto eksperimentu, kā arī izzināju zinātnisko informāciju un sasaistīju to ar teoriju, ka cilvēks sastāv no 70% šķidruma. Secināju: kādas emocijas un domas tiek izfiltrētas caur cilvēku, ilgtermiņā ietekmē ķermeņa orgānus.

Sapratu, cik svarīga ir domu higiēna – domas dziedina vai sagrauj manu ķermeni.

2015. gads, Kuldīga, pirmo reizi atauguši mati
2015. gads, Kuldīga, pirmo reizi atauguši mati

Kā sākās tava pieredze noņemt galvassegu sabiedrībā?

Pirmo reizi pārvarēju kaunu un pasauļoju galvu Portugālē, 2015.gadā. Pēc laika atauga 3cm gaiši matiņi. Man bija neizsakāms prieks! Diemžēl, pēc 2 gadiem mati atkal izkrita.

Otro reizi atklājos sērfa nometnē Marokā, 2018.gadā. Pieteicos mācīties sērfot un domāju, ka to darīšu ar lakatu uz galvas. Kad nonācu nometnē, sapratu, ka ar galvassegu sērfot nav iespējams. Zināju, ka pārējie dalībnieki ieraudzīs mani bez matiem. Ļoti negribēju, lai mani pēta viņu mulsinošie skatieni un rodas baumas, tāpēc pati izstāstīju savu stāstu. Biju ļoti satraukta, bet tie bija lieliski cilvēki, atbalstīja mani un es laimīga mācījos sērfot.

2018. gads, Maroka, sērfa nometnē

Trešajā reizē noņēmu galvassegu uz visiem laikiem. Latvijā, 2019.gadā piedalījos sociālās uzņēmējdarbības akseleratorā “New Door” ar savu ideju par lakatiem. Prezentējot projektu, atklāju savu alopēcijas stāstu un guvu lielu atbalstu.

2020.gads, Latvija, sociālās uzņēmējdarbības akselerators “New Door”
https://www.instagram.com/p/B58CwaDAg99/
Projekta “Eve Birdy Headwrap” Instagram profils

Kāda ir tava sociālās uzņēmējdarbības ideja?

Projekta “Eve Birdy Headwrap” mērķis ir piedāvāt kvalitatīvus un estētiskus galvas lakatus cilvēkiem, kuri saskaras ar matu izkrišanu. Lakati ir ekoloģiski, kvalitatīvi un dizaina ziņā pievilcīgi funkcionāli aksesuāri, kas kalpo kā alternatīva parūkām. Tajā paša laikā, lakati nes ziņojumu sabiedrībai par alopēciju un veicina toleranci pret vizuāli atšķirīgiem cilvēkiem.
Protams, lakatus var iegādāties jebkurš cilvēks un tādējādi atbalstīt šo sociālo grupu.

Apmēram 15 gadus tu apkārtējiem nestāstīji par alopēciju, bet nēsāji lakatus un parūkas. Par tavu stāstu daudzi uzzināja no sociālajiem tīkliem. Kāpēc tev bija svarīgi atklāties?

Pirmkārt, es gribēju cilvēkiem izskaidrot alopēciju. Redzot manu kailo galvu, cilvēki sprieda, ka ir kāda lipīga slimība, vēzis, reliģiskā piederība vai minēja kādus citus nepareizus mana izskata iemeslus. Lai nesagādātu neērtus brīžus citiem un sev, es slēpos zem galvassegām. Zināju, ka cilvēki vienkārši nav informēti par alopēciju un tādēļ ir nepareizs priekšstats.

Otrkārt, man bija svarīgi dot citiem to, kas man ļoti pietrūka: domubiedri no kuriem smelties iedvesmu. 2019.gada oktobrī izveidoju Facebook Alopēcijas atbalsta grupu, kur izstāstīju savu stāstu ar mērķi atrast “savējos”. Īsā laikā grupā pievienojās 200 cilvēki. Sapratu, ka Latvijā ir daudzi citi alopēcijas skarti cilvēki, bet visi slēpjas. Cilvēki par alopēciju nerunā sabiedrībā, ar draugiem un dažkārt kaunas pat no saviem ģimenes locekļiem. Situācija mani mudināja atklāties publiski, lai Latvijā parādītu, ka ir tādi cilvēki.

Kad ievietoji savu stāstu sociālajos tīklos?

2019. gada novembrī ievietoju bildes un aprakstu savā Instagram profilā.

Kas notika pēc publikācijas?

Bija negaidīti liela rezonanse. Ierakstu redzēja 15000 cilvēku. Mani uzrunāja dažādi cilvēki un mediji aicināja uz intervijām. Joprojām saņemu daudz ziņas: gan sāpju un izmisuma pilnas, gan iedvesmotas, pateicības un prieka pilnas.

2020.gads, fotogrāfe: Sindija Lipsberga

Kas ir mainījies kopš informācijas publicēšanas?

Es beidzot noņemu lakatu sabiedrībā un jūtos it kā “akmens no sirds novēlies”!

Cilvēki ir informēti par alopēciju un zina, ka es esmu vesela, bet vizuāli atšķirīga.

Atklāšanās ir tik ļoti uzlabojusi manu dzīvi: esmu laimīga un šogad ar neapsegtu galvu baudu saulīti. Labais rezultāts ir acīmredzams – mati vietām ir atauguši.

Kā tu domā, vai citiem alopēcijas skartajiem cilvēkiem arī būtu jāatklājas?

Es nevienam to nevaru ieteikt, jo cilvēkam pašam ir jānonāk līdz šādai sajūtai. Es uzņemos alopēcijas vēstneša lomu Latvijā, lai atbalstītu citus.

Tikai neslēpjoties varam palīdzēt paši sev. Žēl, ka es to nesapratu ātrāk!

Kas šobrīd notiek Facebook Alopēcijas atbalsta grupā?

Tajā ir vairāk kā 200 dalībnieki. Grupā komunicējam, esmu organizējusi tikšanos un man ir vēl citas idejas. Gribu izveidot kopīgu fotosesiju, lai parādītu, ka Latvijā dzīvo vairāki alopēcijas skarti cilvēki. Lai līdz fotosesijai nonāktu, man jācenšas sniegt drošu vidi un jāpagaida, kad arī citi būs gatavi atklāties. Alopēcijas ceļš nav viegls. 

Kādi tev ir plāni attiecībā uz atbalstu alopēcijas skartajiem cilvēkiem?

Mans sapnis ir “izvlikt” alopēcijas skartos cilvēkus no viņu kaunpilnajiem slēpņiem.

Manuprāt, ir nepieciešama biedrība, kur var iegūt psihologa un trihologa pakalpojumus, kā arī meklēt citus veidus kā varam palīdzēt viens otram.

Vai tev ir kādi ieteikumi citiem cilvēkiem?

Mēs vienmēr esam viena soļa attālumā no sava sapņa.

Ja Tu nespersi pirmo soli pretī pārmaiņām šodien, tad rīt nekas nebūs mainījies.

Vai un kā var ar tevi sazināties?

Var rakstīt man Instagram un Facebook personīgajos profilos, projekta “Eve Birdy Headwrap” Instagram profilā vai pievienoties alopēcijas atbalsta grupai Facebook. Ļoti priecājos saņemt ziņas un cenšos katram atbildēt.

**** Paldies Ievai par sarunu! Visnotaļ sirdssilti, harmoniski un iedvesmojoši.

Vairāk par Ievas dzīvesstāstu var lasīt intervijas rakstā  “Ievas Veselībā”.

LĪDZĪGI RAKSTI