Olšūnu donēšana. Patiess pieredzes stāsts.

Olšūnu donēšana ir interesanta, noslēpumaina, kā arī viedokļiem un mītiem bagāta tēma.

Neskatoties uz to kādi var būtu viedokļi par mākslīgo apaugļošanu ar donores olšūnām, daudzām ģimenēm tā ir ļoti gaidīta iespēja kļūt par mīlošiem vecākiem.

Olšūnu donēšana Latvijā ir pazīstama jau vairākus gadus, bet reti ir dzirdami reāli pieredzes stāsti no sievietēm, kuras to ir veikušas.

Reiz iepazinos ar sievieti, kura divas reizes ir donējusi olšūnas. Viņa labprāt atbildēja manam aicinājumam dalīties ar savu pieredzi, bet vienojāmies, ka viņas identitāti neatklāsim. Sauksim viņu par Annu.

Lai neveidotu reklāmu vai antireklāmu, neminēsim konkrērtas klīnikas. Raksta mērķis nav veicināt olšūnu donēšanu vai veidot antireklāmu. Tas ir Annas pieredzes stāsts ar plusiem un mīnusiem.

Vispirms apskatīsim, kas ir olšūnu donēšana.

Latvijā ir vairākas klīnikas, kuras aicina sievietes kļūt par olšūnu donorēm. Apskatījām divu klīniku mājas lapās (www.ivfriga.lv, www.avaclinic.lv) ievietoto informāciju. Jāatgādina, ka izvēlētās klīniku mājas lapas nav saistītas ar to, kur Anna veica olšūnu donēšanu.

Olšūnu donēšana Latvijā ir anonīma procedūra, kuras laikā viena sieviete ziedo savas olšūnas citai sievietei. Sievietes viena otru nepazīst un tām nav iespējas uzzināt kam un no kā tiek nodotas olšūnas. Iegūto donores olšūnu apaugļo ar citas sievietes vīra vai donora spermu un iegūtos embrijus implantē dzemdē. Embrijs attīstas un ļoti iespējams, ka ģimene sagaida savu bērniņu. Par olšūnu donori var kļūt sieviete, kura ir fiziski, garīgi un reproduktīvi vesela vecumā no 18 līdz 34 gadiem. Lai sieviete kļūtu par donori, vispirms tiek veiktas dažādas veselības pārbaudes, kuras var ilgt līdz pat dažām nedēļām: asinsanalīzes, infekciju analīzes, mikrobioloģiskās un onkocitoloģiskas uztriepes, ultraskaņas izmeklēšana, psihiatra-narkologa konsultācija u.c. Pēc apstiprinājuma, ka sieviete tiek uzņemta olšūnu donēšanas programmā, tiek uzsākta medikamentoza olnīcu stimulācija, kura vidēji ilgst līdz 2 nedēļām. Pēc tam intravenozā narkozē tiek veikta olšūnu iegūšana (punkcija), kuras laikā caur maksti USG kontrolē tiek veikta nobrieduša folikulu aspirācija (atsūkšana). Pēc procedūras tiek veikta donores veselības novērošana. Par donēšanu sieviete saņem veselības pārbaudi, finansiālu atlīdzību un emocionālo gandarījumu par palīdzību kādai ģimenei.

Annas pieredze

Ar olšūnu donori Annu tiekamies kādā skaistā dienā. Neviļus mūsu intervija pārvēršas kā par senu draudzeņu sarunu. Anna par sevi atstāj visnotaļ izglītotas, zinošas, labsirdīgas un nosvērtas personas iespaidu. Anna šobrīd ir 31 gadu jauna sieviete, viņa ir ieguvusi augstāko izglītību psiholoģijā, strādā finanšu jomā, audzina divus dēlus – 8 gadus vecu un 2 mēnešus vecu.

Anna olšūnas ir donējusi divas reizes. Katru reizi citā klīnikā.

Kur Tu uzzināji informāciju par olšūnu donēšanu un kā nonāci līdz vēlmei iesaistīties?

2011.gadā par olšūnu donēšanu uzzināju no kādas savas paziņas, kura to bija veikusi. Tajā mirklī man tas nebija aktuāli, jo biju bērniņa gaidībās. Kad dēlam bija gads, sāku interesēties par donēšanu. Jāatzīst, ka tajā brīdī būtisks motivators bija finansiālais atalgojums. Pirmajā reizē klīniku izvēlējos pēc paziņas rekomendācijas. Tā bija ļoti veiksmīga pieredze un pēc gada labprāt vēlējos atkārtoti kļūt par donori. Latvijā ir vairākas klīnikas, kuras aicina sivietes kļūt par donorēm, man bija personīga interese izmēģināt donēšanu otru reizi citā klīnikā.

Vai klīnikās bija būtiskas atšķirības donēšanas procesā?

Abās reizēs process noritēja ļoti līdzīgi. Atšķirīga bija pēcaprūpes pieredze un emocionālais kontakts ar personālu.

Kā notika procesa uzsākšana?

Abās reizēs zvanīju uz klīniku un pieteicos uz bezmaksas vizīti. Es gāju ar vēstījumu, ka esmu dzemdējusi veselu bērnu, gadu barojusi ar krūti un interesējos par olšūnu donēšanu. Abās klīnikās konsultācijas laikā ārsts izskaidroja procedūru, kā arī visu, ko nepieciešams veikt līdz procedūras uzsākšanai: asinsanalīzes, USG izmeklējumu, psihologa konsultācija u.c. Ārsti izjautāja mani par dažādiem veselības jautājumiem, ģimenes locekļu veselības stāvokli, iedzimtām pataloģijām un dažādiem citiem jautājumiem.

Vai ārsti informēja par iespējamiem riskiem?

Par riskiem brīdināja abās klīnikās. Pastāstīja par riskiem, kuri var būt donēšanas procesa laikā: hiperstimulācija, aizcietējumi un citi sarežģījumi. Interesanti šķita, ka vienā no klīnikām ārsts informēja, ka ir bijušas situācijas, kurās donores pēc laika vēršas klīnikā ar sūdzībām, ka pašas neieņem bērnus, taču šādu garantiju klīnika nedod un donorēm pašām mākslīgā apaugļošana netiek apmaksāta. Ārsti abās klīnikās informēja par veselības uzraudzību pēc donēšanas procesa.

Vai, Tavuprāt, ārsti abās klīnikās objektīvi izstāstīja procesa norisi un riskus?

Jā. Donēšana notika atbilstoši tam, kā visu pastāstīja. Par riskiem grūti spriest, jo pirmā donēšanas reize man bija ļoti laba pieredze bez sarežģījumiem. Otrajā reizē bija sarežģījumi, bet nav pārliecība, ka tas bija saistīts tieši ar donēšanu. Manuprāt, ārstu konsultācijās pietrūka tikai tas, ka vienkāršā, saprotamā veidā man neizskaidroja informāciju par sievietes olšūnas rezervēm un kā konkrētā procedūra ietekmē donores pašas olšūnu rezerves.

Kas notika pēc konsultācijas?

Uzreiz pēc konsultācijas uzsāka medicīniskās pārbaudes: USG izmeklējums, infekciju analīzes, mikrobioloģiskās un onkocitoloģiskas uztriepes, asinsanalīzes, nozīmēja psihologa konsultāciju u.c. Uzreiz arī aizpildīju informāciju par sevi: matu krāsa, acu krāsa, izglītība, hobiji u.c. Kad pienāca analīžu rezultāti, es pati varēju ar tiem iepazīties un saņemt ārstu komentārus. Kad tiku apstiprināta donoru programmā, vienojāmies par procedūras gaitu.

Kā notika donēšanas process?

Klīnikās ārsti vēlreiz izskaidroja procesu un personāls apmācīja medikamentu lietošanā. Nepilnas 2 nedēļas pati sev injicēju hormonus vēdera priekšējā daļā, nabas rajonā. To dara mājās apstākļos ievērojot precīzu laiku. Medikamentu lietošanas laikā ik pārdienas ir jāierodas klīnikā, kur ārsts apskates laikā pārbauda, ka viss norit labi. Kad olšūnu stimulēšanas process tuvojas noslēgumam, ārsts nosaka dienu un laiku, kad tiek veikta olšūnu punkcija jeb olšūnu izņemšana. Konkrētajā dienā ierados klīnikā. Punkcijas laikā biju pilnā narkozē. Ārsts caur maksti USG kontrolē ar speciālu adatu atsūca nobriedušās folikulas. Punkcija ilga apmēram 30 minūtes. Pēc tam dažas stundas gulēju dienas stacionārā. Kad pamodos, ārsts veica apskati un klīnika izmaksāja finansiālo atlīdzību. Kopumā varu tiekt, ka procedūra nav sarežģīta, bet ir laikietilpīga aptuveni divu nedēļu periodā. Tās divas nedēļas ir jāsakārto iespēja būt klātienē un pakārtot savu dienas ritmu donēšanas procesam.

Kā juties atgriežoties mājās ierastajā ritmā?

Aptuveni nedēļu jutos “izpumpēta” un apdullusi. Noteikti ir jūtams kam organisms ir gājis cauri.

Vai tālāk notiek kāda sadarbība ar klīniku?

Jā. Aptuveni pēc nedēļas ir jāierodas klīnikā uz apskati. Šajā posmā arī bija būtiski jūtama atsķirība starp pirmo un otro klīniku. Pirmajā klīnikā attieksme bija daudz pretīmnākošāka gan visā procesā, gan pēcaprūpē. Ārsts laipni sagaidīja, apskatīja mani un bija sajūta, ka esmu aprūpēta.

Otrajā donēšanas reizē citā klīnikā bija nelieli sarežģījumi. Paredzētajā pēcaprūpes vizītes laikā informēju ārstu par bažām, bet viņš nebija ieinteresēts un atbildēja, ka tas nav saistīts ar donēšanu. Tālāk arī nesadarbojos ar klīniku. Laiks pagāja un vēlāk vērsos pie sava ginekologa, kurš nav saistīts ar olšūnu donēšanu.

Domāju, ka ļoti būtisks ir arī emocionālais atbalsts, ko sniedz ārsts. No emocionālās puses pieredze pirmajā klīnikā noteikti bija labāka nekā otrajā klīnikā.

Kā šobrīd jūties skatoties atpakaļ uz veikto donēšanas procesu? Vai donētu olšūnas vēlreiz?

Emocijas ir dalītas. Pirmā pieredze bija ļoti laba. Pirmajā reizē biju gandarīta par paveikto un emocionāli piepildīta. Nešauboties vēlējos atkārtoti kļūt par donori. Otrajā reizē bija vilšanās par pēcaprūpes procesu un tāpēc trešo reizi nevēlos donēt.

Pēc olšūnu donēšanas ir pagājis laiks. Vai tas Tavu turpmāko dzīvi ir ietekmējis?

Domāju, ka jā. Manuprāt olšūnu donorēm ir jārēķinās, ka var būt jūtamas sekas nākotnē gan fiziski, gan psiholoģiski.

Olšūnu donēšana paliek kā tāds atskaites punkts dzīvē.

Ja kaut kas notiek ar reproduktīvo veselību, vienmēr iedomājos, ka tas varētu būt saistīts ar donēšanu. Protams, nevaru droši apgalvot, ka tas tā ir, bet jebkurā gadījumā olšūnu donēšana ir būtiska izvēle ko sieviete izdara un ir jāapzinās, ka gan fiziski, gan psiholoģiski šis veiktais process sievieti pavadīs visu atlikušo dzīvi.

Laikam ejot mana ginekoloģiskā veselība izmainījās. Mainījās cikls no regulārām 28 dienām līdz pat 44 dienām. Līdz ar to bija neiespējami izsekot auglīgajām dienām. Arī mēnešreizes kļuva sāpīgākas. Lai noregulētu ciklu mans ginekologs nozīmēja pretapaugļošanās zāles. Savukārt pretapaugļošanās zāles ietekmēja veģetatīvo nervu sistēmu. Protams, nevaru droši apgalvot, ka tas tik tiešām ir saistīts ar olšūnu donēšanu, bet šī doma un vainas apziņa par iespējamo pāri darījumu savam ķermenim vienmēr pavada mani, kad saskaros ar ginekoloģiskiem sarežģījumiem.

Ja sievietes galvenā motivācija ir saņemt finansiālo atalgojumu, tad noteikti ieteiktu apdomāt vai ir vērts to veikt. Finansiālais atalgojums noteikti nebija tā vērts.

Ja motivācija ir vēlme palīdzēt kādai ģimenei, tad donēšana ir labs veids kā to darīt. No emocionālā un psiholoģiskā viedokļa, saglabājas tā sajūta un cerība, ka esmu kādai ģimenei palīdzējusi tikt pie bērniņa. Gandarījums noteikti ir.

Viens no mītiem olšūnu donēšanas procesā ir par sievietes spēju radīt savus bērnus pēc donēšanas. Vai vari šo mītu komentēt?

Manuprāt tas ir mīts. Olšūnu donore vēlāk var radīt bērnus. Es pirms 2 mēnešiem laidu pasaulē savu jaunāko dēlu un bērnu ieņēmu salīdzinoši ātri. Domāju, ka ir jārēķinās, ka donēšana var radīt kaut kādus sarežģījumus, bet manā gadījumā tas neietekmē bērna radīšanu nākotnē.

Vai Tev apkārtējie zināja, ka veic šo procesu? Kāda bija attieksme?

Kad veicu procesu, apkārtējiem neteicu. Vēlāk sarunu gaitā esmu izteikusi. Arī šobrīd es to īpaši apkārt nestāstu, bet, ja ir saruna par šo tēmu, tad varu dalīties ar savu pieredzi. Nekāda īpaša uzmanība no apkārtējiem par šo jautājumu nav. Varbūt izskanēja kāds jautājums par to, kā es varu dzīvot zinot, ka kaut kur aug mani bērni.

Vai pašai ir tāda sajūta, ka kaut kur aug Tavi bērni un ir interese par viņiem?

Satrp citu, olšūnu donēšanas procesā tas ir ļoti interesants aspekts. Man praktiski nav informācija cik olšūnas no manis tika paņemtas. Ārsts var pateikt skaitu, bet tā ir tāda nekonkrēta informācija par kuru nevaru pārliecināties. Tāpat nav informācijas cik no olšūnām ir labas kvalitātes un cik no tām nonāk ģimenēm. Nezinu vai esmu palīdzējusi vienai, divām vai pat vairākām ģimenēm tikt pie viena vai vairākiem bērniņiem.

Noteikti nav sajūta, ka kaut kur aug mani bērni. Pavisam noteikti negribētu zināt bērnu izskatu, adreses un jebkādu citu informāciju par viņiem. Būtu interesanti zināt cik ģimenēm esmu palīdzējusi un cik bērniņi ir nākuši pasaulē.

Es ticu, ka tiem cilvēkiem, kuri vēršas šajās klīnikās ir liela vēlme un motivācija būt vecākiem. Es ticu, ka tas, kam es gāju cauri donējot olšūnas, ir bijis tā vērts, lai kādas ģimenes kļūtu par laimīgiem vecākiem. Ticu, ka šie bērni aug laimīgi ģimenēs.

Vai Tev ir ieteikumi citām sievietēm, kuras apsver domu donēt olšūnas?

Noteikti ieteiktu ievākt informāciju no profesionāļiem par sievietes reproduktīvo veselību, donēšanu un tās riskiem. Nevajadzētu forumos lasīt neprofesionālas ziņas. Iesaku vispirms aprunāties ar sev uzticamu ginekologu un pēc tam vērsties klīnikās, kur veic donēšanas procesu. Vajadzētu donēšanu izvērtēt objektīvi.

Ja galvenā motivācija ir palīdzēt ģimenēm kļūt par vecākiem, tad iesaku to darīt. Ja motivācija ir finansējums, tad tiešām iesaku apdomāt vai tas ir tā vērts.

Aprunājieties dažādās klīnikās, izvēlieties sev patīkamāko un donējiet olšūnas, ja esat objektīvi izvērtējušas riskus.