Baltkrievija, Kirgizstāna, Moldova, Polija, Lietuva un Igaunija ir vienīgās ārvalstis uz kurām varēs adoptēt bērnus no Latvijas. Adopcija uz ASV vairs nebūs iespējama.

Baltkrievija, Kirgizstāna, Moldova, Polija, Lietuva un Igaunija ir vienīgās ārvalstis uz kurām varēs adoptēt bērnus no Latvijas. Adopcija uz ASV vairs nebūs iespējama.

17 min.
Linda Paulauska

Pērnā gada nogalē Latvijas Republikas Saeima pieņēma grozījumus, kas paredz izmaiņas ārvalstu adopcijas procesos no šī gada 1.jūlija. Kopumā adopcija uz ārvalstīm kļūs sarežģītāka, taču bērnus no Latvijas uz ASV vairs nebūs iespējams adoptēt. Vienīgās valstis, kuras izpilda Latvijas izvirzītos nosacījumus un turpmāk varēs adoptēt ir Baltkrievija, Kirgizstāna, Moldova, Polija, Lietuva un Igaunija.

Kopā ar vienu no adoptētajiem bērniem – Arinu Cunningahm – sagatavojām rakstus par šo tēmu. Iepriekš tika publicēta pirmā daļa – Arinas viedoklis . Šoreiz raksts no manis.

Jāatzīts, ka šis raksts bija sagatavots publicēšanai nedēļā, kad Ukrainā sākās Krievijas iebrukums. Tobrīd šķita, ka šai tēmai nav īstā vieta un laiks. Nē, kara šausmas nav mazinājušās, bet mani joprojām neliek mierā doma, ka Latvijā bērniem bez vecākiem katra diena ir svarīga. Karš patiesībā parāda, ka ir nopietni jāpārdomā šie jaunie noteikumi, jo cik absurdi ir atļaut adopcijas uz tādām valstīm kā Baltkrievija un Kirgizstāna, bet aizliegt uz labi attīstītām Rietumu valstīm, piemēram, ASV. Manuprāt, karš Ukrainā tiešā veidā parāda, ka mums ir daudz vairāk kopīga ar ASV nekā ar Baltkrieviju. Ir īstais laiks apdomāt, vai jaunie grozījumi nav pret bērnu interesēm!? Iespējams, varam paspēt mainīt, lai bērni nezaudētu iespējas.

Īsumā:

  • Turpmāk bērnus starptautiski varēs adoptēt tikai uz Baltkrieviju, Kirgizstānu, Moldovu, Poliju, Lietuvu, Igauniju.
  • Rakstā runāju tikai par bērniem, kuri uzskatāmi par adoptējamiem.
  • Latvijā bērni, kuriem vajadzīgas ģimenes, bieži paliek neadoptēti.
  • Latvijā pēdējos 5 gados tiek adoptēti nedaudz vairāk kā 100 bērni gadā - tas ir jauki, bet daudz par maz, lai visiem bērniem pietiktu stabilas, mūža ģimenes.
  • Pēdējos 5 gados no Latvijas adoptēja uz ASV, Franciju, Itāliju. Uz ārvalstīm adoptēto bērnu skaits ir neliels salīdzinājumā ar kopējo adoptējamo bērnu skaitu Latvijā.
  • ASV adopcija ir populāra, tā bieži tiek atbalstīta gan emocionāli, gan finansiāli.
  • ASV ģimenes adoptē gan vietējos bērnus, gan bērnus no citām pasaules valstīm. ASV statistika rāda, ka, piemēram, 2020.gadā tikai 1,7% no visiem adoptētajiem ārvalstu bērniem uz ASV bija no Latvijas.
  • Latvijas un ārvalstu adoptētājiem lielākoties ir atšķirīgas intereses - nenotiek savstarpēja cīņa adoptēt vienu un to pašu bērnu. Ārvalstu adoptētāji bieži izvēlas adoptēt tos bērnus, kurus ģimenes Latvijā nevēlas adoptēt.
  • Pēdējos gados aktualitāte Latvijā ir audžuģimenes. Tas ir ļoti labi, taču vienīgā forma, kura sniedz bērnam stabilitāti, ģimeni uz mūžu un mantojuma tiesības ir adopcija. Audžuģimene ir tikai uz laiku.

Ievadam mans viedoklis

Piekrītu un no sirds atbalstu ideju, ka visiem bērniem būtu jāpaliek Latvijā. Tādā gadījumā ir jānodrošina, lai bērniem šeit ir drošas un stabilas ģimenes. Diemžēl, pagaidām šeit nav pietiekoši daudz ģimeņu, kuras vēlētos adoptēt un realitātē daudzi bērni paliek bez vecākiem.

Uzskatu, ka ir jāizvērtē situācijas individuāli un gadījumos, kad bērnam nav izredžu tikt adoptētam Latvijā (ģimenes nav ieinteresētas adoptēt konkrēto bērnu), ir jādod bērnam iespēju tikt adoptētam uz ārvalstīm.

Kad bērnam tiek dota iespēja tikt adoptētam uz ārvalstīm, ir svarīgi, lai tā ir labi attīstīta valsts.

Manuprāt, visnepareizāk ir kardināli atņemt visiem bērniem (arī tiem, kurus Latvijā ģimenes nevēlas adoptēt) potenciālās adopcijas iespējas uz attīstītajām valstīm.

Ko paredz jaunie grozījumi?

No 2022.gada 1.jūlija bērnus varēs adoptēt tikai uz tām ārvalstīm, kuras izpilda 3 nosacījumus:

  • saistoša 1993.gada 29.maija Hāgas konvencija par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos (turpmāk – konvencija);
  • saistoša 1989.gada 20.novembra Bērnu tiesību konvencija (turpmāk – Bērnu tiesību konvencija)
  • ar kuru Latvija ir noslēgusi divpusēju līgumu, nosakot abpusēju tiesiskās sadarbības specifiku ārvalstu adopcijas jomā.

Rietumu valstis vairs neatbilst jaunajiem kritērijiem un bērnus no Latvijas adoptēt nevarēs. Arī tās, kuras pēdējos 5 gados ir adoptējušas – ASV, Francija, Itālija.

Lasot informāciju par adopcijas aizliegumu uz ASV, man radās interese izpētīt, kuras valstis atbilst šiem jaunajiem kritērijiem. Izpēte nav sarežģīta – Labklājības ministrijas mājaslapā pieejama visa informācija, tiešsaiste uz visām konvenciju valstīm un arī valstu saraksts ar kurām Latvijai ir noslēgts divpusējais līgums. Atliek vien izpētīt sarakstus un atlasīt tās valstis, kuras izpilda visus nosacījumus.

Izpētot sarakstus, secināju, ka adopcija aizliegta uz visām attīstītajām valstīm. Atlika vien 6 valstis, kuras izpilda šos jaunieviestos kritērijus: Igaunija, Lietuva, Kirgizstāna, Moldova, Polija un Baltkrievija.

Domāju, ka kļūdos. Nevar taču būt, ka dosim adopcijā uz Kirgizstānu, Moldovu, Baltkrieviju, bet nedosim uz ASV. Rakstīju e-pastu Labklājības ministrijai un atbilde apstiprinoša. Lūk, fragments no e-pasta:

fragments no LM e-pasta
fragments no LM e-pasta

Tātad turpmāk vienīgās ārvalstis uz kurām varēs adoptēt bērnus ir: Baltkrievija, Kirgizstāna, Moldova, Polija, Lietuva, Igaunija.

Lai aizstāvētu šo jauno, savdabīgo lēmumu, valsts iestāžu darbinieki min dažādus pamatojumus. Piemēram, esot pārāk maz iespēju sekot līdzi bērnu labklājībai pēc adopcijas uz ASV, dažkārt esot bijuši bērniem nelabvēlīgi apstākļi – bērni nodoti pāradopcijai, pārdoti un bijis gadījums, kad sarežģītā tiesas procesā nācies adoptēto bērnu atgriezt Latvijā.

Jaunie noteikumi paredz arī to, ka turpmāk stingrāk un individuālāk izvērtēs katru adopciju - būs jāsaņem īpašas ārvalstu adopcijas komisijas atzinums, ka adopcijas process uz ārvalsti atbilst bērna labākajām interesēm.

Interesanti – vai šāda komisija nevarētu individuālāk lemt par bērna adopcijām arī uz labi attīstītām valstīm!?

Protams, jebkurā adopcijā riski pastāv. Taču tie noteikti ir reti izņēmumi un to dēļ nedrīkst atņemt citiem bērniem labās iespējas. Ir nevis kardināli jāaizliedz, bet jāmeklē risinājumi kā bērnu pārraudzību uzlabot. Un vislabāk – jāmeklē risinājumi kā veicināt adopciju Latvijā, lai nebūtu bērnus jāatdod nekur.

Man personīgi ir ļoti grūti saskatīt kādus pozitīvus ieguvumus no šāda nesaprotama lēmuma. Vairāk saredzu bērniem zaudētas iespējas. Lasot turpinājumu, sapratīsiet par ko ir runa.

Adopcijas stāsti

Dažus adopcijas stāstus esmu rakstījusi intervijās. Tās lasāmas dažādos portālos un, protams, arī manā lapā esence.lv .

Gribu ar jums padalīties, lai jūs izprastu, ka ir individuālas situācijas, kad bērnam adopcija ASV ģimenē ir vislielākais sapņa piepildījums un iespēja. Šīs ir situācijas, kad ģimenes Latvijā šos bērnus negribēja adoptēt, bet sagadījās, ka viņi sastapa mīlošas ģimenes ASV. Ja viņu adopcijas procesa laikā būtu bijis aizliegums tāds kā plānots ieviest ar š.g. 1.jūliju - šie bērni netiktu adoptēti ne ASV un arī ne Latvijā. Citiem vārdiem sakot - viņiem ģimenes nebūtu.

Viens no tiem ir Arinas Cunningham stāsts, kuru aprakstīju pirmajā lielajā Arinas intervijā . Šobrīd Arina ar savu pieredzi ir dalījusies jau vairākos medijos. Lūk, Arinas ģimenes fotogrāfija:

Arina ar ģimeni
Arina ar ģimeni

Arinai Latvijā nebija izredzes tikt adoptētai. Gadiem viņa mainīja dzīvesvietas - bērnu nams, audžuģimenes, krīzes centrs… ASV ģimene viņu sastapa jau pieaugušā pusaudžu vecumā - Arinai bija 15 gadi. Viņi savstarpēji tik labi sapratās, ka abpusēji piekrita adopcijai. Jārīkojas bija ātri, jo tūlīt, tūlīt Arina sasniegtu vecumu, kad vairs nav adoptējama. Šobrīd Arina ir 21 gadu jauna. Viņa laimīgi dzīvo ar ģimeni, studē augstskolā un cik vien vēlas, uztur kontaktus ar mīļajiem cilvēkiem Latvijā.

Reiz rakstīju par Straderu ģimeni , kura adoptēja divas māsas no Latvijas bērnu nama.

Straderu ģimene
Straderu ģimene

Abas māsas Latvijā jau kopš agra vecuma dzīvoja bērnu namā, bet nebija juridiski pieejamas adopcijai.

Skolēnu brīvlaikos meitenes piedalījās ASV viesģimeņu programmā – brīvlaikus pavadīja Straderu ģimenē. Viņiem bija izveidojušās ciešas attiecības. Reiz Straderu ģimene bija arī atbraukusi uz Latviju apciemot meitenes bērnu namā. Tā bija draudzība un atbalsts vairāku gadu garumā kaut arī meitenes nebija pieejamas adopcijai.

Pēc vairākiem bērnu namā pavadīties gadiem, abām meitenēm tika piešķirts adoptējamu bērnu statuss. Savukārt, Straderu ģimene abas māsas jau bija iepazinusi, viņiem bija iespēja un vēlme adoptēt, kā arī atbilstoši apstākļi, lai vienai no meitenēm nodrošinātu nepieciešamo speciālo izglītību. Abām latviešu meitenēm tā bija iespēja.

Ja kādu valsts iestādi vai politiķi māc šaubas par meiteņu dzīvi ASV, mūsdienās ir tik vienkārši risinājumi – tik pieejama komunikācija gan ar ģimeni, gan meitenēm. Es varētu gari un plaši stāstīt kā viņām šobrīd klājas, kur mācās, ar ko nodarbojas brīvajā laikā. Pačukstēšu, ka ģimene cer šovasar viesoties Latvijā. Manuprāt, meitenēm riski bija lielāki uzaugt Latvijas bērnu namā, jo ir maz cerību, ka kāda ģimene Latvijā gribētu adoptēt divas māsas pusaudžu vecumā un vienai no meitenēm ir nepieciešams īpašs atbalsts. Pats svarīgākais faktors – Straderu ģimene un meitenes jau vairāku gadu garumā bija iepazinuši viens otru. Ja izvērtētu šo situāciju individuāli – noteikti meitenes ir nonākušas labās rokās.

Reiz rakstīju sirdi plosošu stāstu par ģimeni ASV, kura adoptēja bērnu ar Dauna sindromu . Intervijas raksts raisīja gana lielu lasītāju rezonansi un - jā, šis stāsts var šķist apbrīnojams.

Kailija ar vecākiem
Kailija ar vecākiem

Kāpēc man tas šķiet sirdi plosošs stāsts? Tāpēc, ka dzemdību iestādē atstātā meitenīte tika piedāvāta daudzām adoptētāju ģimenēm Latvijā – visas atteicās viņas īpašo vajadzību dēļ. Meitene auga bērnu namā bez cerībām uzaugt ģimenē. Sirdi silda veiksmīgā situācija – mazo meiteni šobrīd tik ļoti mīl amerikāņu ģimenē. Viņa ir lielas ģimenes luteklīte un mīlulīte. Jau pirms Kailijas adopcijas šai adoptētāj-ģimenei bija pieredze un zināšanas par bērniem ar Dauna sindromu, viņi aktīvi iesaistījās organizācijā, kura pārstāv šo bērnu intereses. Ģimenei ir resursi un zināšanas, kā Kailijai nodrošināt labāko aprūpi. Kā saka mamma: “Kailija nes gaismu un svētību visiem, kas viņu satiek.“.

Vai varēja paveikties vēl vairāk?! Vai tiešām arī šādā gadījumā aizliegt adopciju uz ASV?

Kailijas ģimene 2018.gadā (šobrīd ir kuplākā skaitā).
Kailijas ģimene 2018.gadā (šobrīd ir kuplākā skaitā).

Riski pastāv

Esmu rakstījusi pozitīvos adopcijas stāstus. Tikai tādi ir nākuši manā ceļā. Jāpiemin, ka rakstīju tikai par ģimenēm saistītām ar Latviju, bet ASV sastapu vēl daudzas ģimenes, kuras adoptējušas vietējos vai bērnus no citām valstīm. Tā vienkārši nav Esences mērķauditorija, jo pagaidām rakstu tikai par stāstiem saistītiem ar Latviju.

Riskus es apzinos. Dace Rence 2020.gadā ir izstrādājusi, manuprāt, izcilu maģistra darbu: “Ārvalstu adopcijas atbilstība bez vecāku gādības palikušo bērnu Latvijā labākajām interesēm”. Šis darbs aizrāva. Sīkumos nestāstīšu, bet gribētu, lai izlasa visi tie, kuri pieņem lēmumus saistībā ar ārvalstu adopcijām.

Viena no Daces maģistra darba pētnieciskās daļas metodēm bija ASV adoptētāju ģimeņu un bērnu intervēšana. Tajā ļoti uzskatāmi parādījās arī neveiksmīgie adopcijas stāsti. Tiesa gan – neizskanēja informācija par pāradopcijām, bet vairāk par savstarpējām nesaskaņām. Tā ir realitāte. Riski ir! Riski būs arī adopcijas gadījumos uz Baltkrieviju, Kirgizstānu, Moldovu, Poliju, Lietuvu, Igauniju. Riski pastāv arī adopcijā tepat Latvijā.

Būsim reāli – pastāv arī risinājumi. Piemēram, ilgstoši uzturēt saziņu ar ģimeni un bērnu, stingri un konkrēti izvērtēt katru adopciju – tas ir tas, ko es vēlos pateikt ar šo rakstu.

Risinājumi ir, tikai jāmeklē! Manuprāt, visnepareizāk ir kardināli nogriezt potenciāli labākās iespējas arī tiem, kuriem varētu paveikties.

Skaits – adoptētie bērni uz ārvalstīm vs. adopcijai pieejamie bērni Latvijā

Lai skatītu situāciju objektīvi, ir svarīgi saprast kādu bērnu “apjomu" ārvalstnieki adoptē no Latvijas. Pēc mana lūguma, Labklājības ministrija laipni atsūtīja informāciju. Adoptēto bērnu skaits nav nemaz tik liels, lai domātu, ka ASV adoptētāju ģimenes “izved” masām Latvijas adoptējamo bērnu.

GadsAdoptēto bērnu skaits uz ārvalstīm
20218 bērni uz ASV
202027 bērni uz ASV
201942 bērni uz ASV
201847 bērni uz ASV, 3 bērni uz Itāliju
201759 bērni uz ASV, 10 bērni uz Franciju

Lai spriestu, vai skaitļi ir lieli vai mazi, salīdzināsim ar vispār pieejamo adoptējamo bērnu skaitu Latvijā.

Uzreiz paskaidrošu, ka par adoptējamiem bērniem uzskatāmi tikai tie, kuru vecāki miruši, kuru vecākiem ar tiesas spriedumu ir atņemtas aizgādības tiesības vai vecāki devuši piekrišanu bērna adopcijai.

Pēc publiski pieejamās bāriņtiesu statistikas 2020.gadā Latvijā ārpusģimenes aprūpē atradās 1105 adoptējams bērns.

Protams, situācijas ir dažādas. Daļa no adoptējamiem bērniem bija pauduši viedokli, ka nepiekrīt adopcijai vispār, daļa nav devuši piekrišanu potenciālai adopcijai uz ārvalstīm. Arī vecumi un dzimumi ir atšķirīgi, bet tā jau ir cita tēma, kurā iedziļināties.

Jebkurā gadījumā varam apdomāt. Vai tiešām tie ASV adoptētāji izved pārāk daudz bērnu, ja, piemēram 2020.gadā adoptēti 27 bērni? Vai tiešām latviešiem nepaliek, ko adoptēt? Vai arī tieši otrādi – ASV adoptētāji dod vismaz kādai mazai daļai iespēju?

Manuprāt, adopciju skaitļi nav arī tik lieli, lai šo bērnu dzīvei nevarētu izsekot līdzi vēl ilgāku laiku pēc adopcijas. Visticamāk, ja Latvija vēl vairāk sarežģītu adopcijas procesu, adopcijas skaitļi saruktu vēl vairāk – tātad vēl lielākas iespējas uzraudzīt bērnu gaitas.

Latvijas un ārvalstu adoptētāju atšķirīgas intereses

Interesanti, ka latviešu un ārvalstu adoptētāji nemaz nav ieinteresēti adoptēt vienus un tos pašus bērnus. Ja arī sagadītos, ka ģimene Latvijā un ASV gribētu vienu konkrētu bērnu – ģimenei Latvijā vienmēr priekšroka.

Ministru kabineta mājaslapā ir pat pieejams izstrādāts salīdzinājums Latvijas un ārvalstu adoptētāja portretam. Mani gan neatstāj jautājums: ar kādu mērķi gan to izstrādāja, ja jau ārvalstu adopcijas ir tik ļaunas?! Man šķiet, ka mērķis šādam salīdzinājumam ir skaidrot, ka ārvalstu un Latvijas adoptētāji nav tendēti uz vieniem un tiem pašiem bērniem, bet tā nav šodienas tēma… Vienkārši viela pārdomām.

Materiāls pieejams: šeit
Materiāls pieejams: šeit

Skatot šo salīdzinājumu, ikvienam ir skaidrs, ka patiesībā Latvijas un ārvalstu adoptētāji savstarpēji nemaz nekonkurē par vieniem un tiem pašiem bērniem. Tieši pretēji - ārvalstnieki dod iespēju tiem bērniem, no kuriem Latvijas adoptētāji atsakās.

Es neapgalvoju, ka ārvalstu adoptētājiem ir vienalga kādus bērnus adoptē. Nebūt ne! Es gan varu apgalvot, ka, ja situācijas izvērtētu individuāli, būtu gadījumi, kad tik tiešām konkrēta bērna vajadzībām ir atbilstoša kāda ģimene attīstītās ārvalstīs. Arī manos iepriekš pieminētajos interviju rakstos, manuprāt, visi piekritīs, ka konkrētajiem bērniem konkrētās adopcijas bija labākajās interesēs. Tos bērnus ģimenes Latvijā nemaz nevēlējās adoptēt, tāpēc es domāju, ka viņiem adopcija uz ārvalstīm bija lieliska iespēja.

Kāpēc amerikāņi adoptē?

Teikšu godīgi – kādreiz es nesapratu, kāpēc ģimenes ASV varētu interesēt adoptēt bērnus no Latvijas. Es nebiju sastapusi šīs ģimenes un biju vien iedomājusies/saklausījusies kādas varbūtības teorijas un stereotipus par kaut kādiem negantiem ārzemnieku slēptajiem mērķiem.

Savukārt, savā profesionālajā pieredzē es darbojos otrā pusē – ar bērniem, kuri dažādu apstākļu dēļ nonāk ārpusģimenes aprūpē. Saskāros ar bērniem krīzes centros, audžuģimenēs, aizbildņa vai bērnunama paspārnē. Varu apgalvot - lai cik jauki būtu audžuvecāki un audzinātājas iestādē, tā nav stabilitāte un pilnvērtīga ģimene mūža garumā.

Reiz kāda brīvprātīgā projekta ietvaros nonācu ASV adoptētāj-ģimeņu vidē. Mīļie, ja vien es to varētu izstāstīt jums!

ASV sastapu gan adoptētos bērnus, kuri ir atplaukuši un pašapzinīgi, gan pieaugušos, kuri bērnībā tikuši adoptēti, gan ģimenes, kuras tobrīd audzināja adoptētus bērnus. Tie visi noteikti nebija saistīti ar Latviju - tur bija daudz gan vietējo adopciju, gan no dažādām pasaules valstīm.

Tā ir kultūra, citāds domāšanas veids, atvērtība, empātija un kopējā vide ir ļoti pieņemoša. Kā piemēru varu minēt, ka brīdī, kad kāda ģimene izsaka vēlmi adoptēt, pārējā ģimene un draugi atbalsta gan emocionāli, gan praktiski un finansiāli. Jā tiešām – ģimenes palīdz arī finansiāli segt adopcijas izmaksas. Adopcija viennozīmīgi tajā vidē nav kaut kas kaunināms, nosodāms vai kas tāds no kā censtos ģimeni atrunāt. Manas sastaptās ģimenes bija labklājīgas – viņiem ir viss pašiem un iespēja dot citiem, ļoti saliedētas un ar izteikti empātisku domāšanu.

Man patīk kā pusaudžu vecumā adoptētā Arina raksturoja ASV adopciju: “ASV ir citādāka kultūra adopcijas jautājumos – cilvēki labprāt adoptē, viņi atbalsta citas adoptētāju ģimenes un tā šeit ir norma… Piemēram, mani vecāki nesen finansiāli palīdzēja kādam citam pārim adoptēt bērnu no Krievijas. Tas šeit ir normāli. Ģimenes ASV turpinās adoptēt gan vietējos bērnus, gan no citām pasaules valstīm, kur adopcija uz ASV ir atļauta. Diemžēl, vairs neadoptēs bērnus no Latvijas.”.

Jā, tā ir sena kultūra. Un stāsts nav par adopciju tieši no Latvijas. Stāsts ir par konkrētu bērnu, lai arī no kuras pasaules valsts viņš būtu. Stāsts ir par bērnu, kuri iemīl.

Latvija nebūt nav kāda TOP valsts no kuras amerikāņi adoptē. Nebūt ne.

Šeit pieejama oficiālā ASV statistika par ārvalstu adopcijām uz ASV. Lūk, tabulā skatāmi dati, cik bērnus no pasaules ārvalstīm uz ASV adoptēja konkrētos gados:

Ārvalstu adopcijas no dažādām pasaules valstīm uz ASV

GadsAdoptētie bērni
20201622
20192971
20184056
20174714
20165371

Kā augstāk minēju, Labklājības ministrija sniedza informāciju, ka 2020. gadā no Latvijas uz ASV adoptēja 27 bērnus. Kā redzam ASV statistikā, tajā gadā kopumā uz ASV no dažādām pasaules valstīm adoptēja 1622 bērnus. Ja paskatāmies procentuāli, tad tikai 1,7% no visiem 2020.gadā adoptētajiem bērniem uz ASV ir no Latvijas.

Piekritīsiet, ka Latvija noteikti nav TOP valsts no kuras amerikāņi fokusējas adoptēt? Kā minēju – tas ir stāsts par bērnu, kuru iemīl, ne par valsti.

Bērnu aprūpes formas Latvijā

Kad runāju ar cilvēkiem par ārpusģimenes aprūpi un adopciju, bieži esmu dzirdējusi, ka Latvijā taču ir daudz jauku audžuģimeņu - bērni varot augt tajās. Par jaukām audžuģimenēm piekrītu.

Latvijā pēdējos gados spēcīgs akcents tiek likts uz audžuģimenēm. Esmu dzirdējusi vislabākās atsauksmes kā šobrīd bāriņtiesās tiek atbalstītas audžuģimenes, kādas atbalsta programmas organizētas. Esmu sastapusi brīnišķīgas audžuģimenes un jāsaka, ka katru reizi šos cilvēkus apbrīnoju. Viņi dara lielisku darbu. Šīs ģimenes uzņemas rūpes par bērniem, kuri “izņemti” no bioloģiskās ģimenes, ļoti iespējams, piedzīvojuši skarbus un nežēlīgus apstākļus. Audžuģimenes rūpējas par mazo cilvēku, nezinot, cik ilgu laiku audžuģimenei viņš uzticēts – iespējams, bērnu atgriezīs bioloģiskajā ģimenē, varbūt adoptēs, bet varbūt viņš līdz pilngadībai nodzīvos pie audžuģimenes. Skarbi bērnam gan par piedzīvoto bioloģiskajā ģimenē (ja jau viņš no tās ir “izņemts”), gan arī par nestabilitātes sajūtu, jo audžuģimene nav patstāvības garants uz mūžu. Apbrīnojams darbs audžuģimenēm. Pat nezinu vai to var nosaukt par darbu – drīzāk, dzīvesveids. Es patiesi apbrīnoju.

Kad man apkārtējie saka, ka bērns taču var augt audžuģimenēs - es piekrītu, var… Bet tas nav bērna labākajās interesēs. Turpinājumā pastāstīšu kāpēc.

Sākumā ir jāsaprot kādas vispār ir ārpusģimenes aprūpes iespējas bērniem, kuri kādu iemeslu dēļ palikuši bez vecāku rūpēm. Īpašu uzmanību pievērsīsim audžuģimenes un adopcijas salīdzinājumam.

Bērni var nonākt krīzes centrā (uz īsu laiku līdz tiek rasts risinājums), var nonākt kādā bērnu aprūpes iestādē (bērnu namā) vai arī uzņemošajā ģimenē. Šoreiz neiedziļināšos tēmā par bērnu namiem, bet gan tajā kādas Latvijā ir uzņemošo ģimeņu formas.

Ja esat kādreiz apdomājuši, ka varētu uzņemt kādu bērniņu, šis būs vērtīgs salīdzinājums, lai izprastu jūsu ģimenei atbilstošāko modeli. Savukārt, no otras puses - sapratīsiet ko katra uzņemošās ģimenes forma faktiski nozīmē bērnam.

Vēlos likt uzsvaru uz audžuģimeni un adoptētāju ģimeni - pievērsiet uzmanību to atšķirībai.

Labklājības ministrijas sociālās kampaņas “Radi ģimeni” ietvaros ir izstrādāta lapa, kurā ir jauks uzņemošo ģimeņu statusu salīdzinājums.

Atver attēlu, lai skatītu labākā kvalitātē.
Atver attēlu, lai skatītu labākā kvalitātē.

Vēl no kampaņas “Radi ģimeni” skaidrojums par adopciju un audžuģimeni:

  • Adoptētājs bērnam nodrošina iespēju augt patstāvīgā ģimenē. Adoptētājam rodas radnieciska saite ar bērnu un bērns kļūst par adoptētāja mantinieku. Adoptētājs iegūst tiesības un pienākumus rūpēties par bērnu, viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās.
  • Audžuģimene ir ģimene, kas bārenim vai bez vecāku gādības palikušam bērnam nodrošina aprūpi līdz brīdim, kamēr bērns var atgriezties savā ģimenē vai, ja tas nav iespējams, tiek adoptēts vai viņam nodibināta aizbildnība.

Apskatot šo vienkāršo adopcijas un audžuģimenes salīdzinājumu, redzēsiet, ka adopcija ir vienīgā forma, kura bērnam sniedz drošību un stabilitāti mūža garumā. Tikai adoptēts bērns ir pilntiesīgs ģimenes loceklis un iegūst mantošanas tiesības.

Kā arī būtiski saprast, ka adopcijai ir pieejami tikai juridiski brīvie bērni. Tas nav tā vienkārši, ka tiklīdz vecāki nespēj parūpēties – bērnu nodod adopcijai. Nebūt nē. Gluži pretēji – dažkārt bērns var ilgi atrasties ārpusģimenes aprūpē (piemēram, audžuģimenē) un nebūt pieejams adopcijai. Bioloģiskajiem vecākiem tiek dotas iespējas “laboties” – dažkārt šis process ieilgst gadiem. Tieši tādēļ rodas situācijas, ka bērns pieejams adopcijai kļūst tikai lielā vecumā, bet realitātē jau gadiem dzīvojis, piemēram, audžuģimenē vai bērnu namā. Rezultāts ir bērnam nelabvēlīgs, jo pēcāk reti kurš vēlas adoptēt pusaudzi, kurš jau gadiem dzīvojis “sistēmā”.

Bieži gadās, ka bērns audžuģimenē nodzīvo līdz pilngadībai. Tas ir skarbi, jo pēc 18 gadu sasniegšanas jaunietim jāuzsāk patstāvīga dzīve ar smieklīgi minimālu finansiālu atbalstu (nemaz nerunājot par spēcīgo ģimenes plecu, kura viņam nav).

Latvijas Radio raidījumā “Atvērtie faili” ir skaidrojoša un spēcīga epizode par jauniešiem, kuri auguši ārpusģimenes aprūpē (lasāma un klausāma šeit ). Situācija skaidrota ar reāliem piemēriem – 18 gados uzsākt patstāvīgu dzīvi ir ļoti sarežģīti. Jaunieši cīnās par izdzīvošanu un nenonākšanu uz ielas. Paveicās, ja ir labas attiecības ar audžuģimeni, kur jaunietis var turpināt uzturēt kontaktus vai ir kādi citi resursi, kur rast dzīvesvietu un atbalstu. Kopumā - ja bērns nav ticis adoptēts, tad viņa dzīve pēc pilngadības sasniegšanas ir laimes spēle nevis drošība kādu dod adopcija. Situācija bēdīga.

Vienīgā aprūpes forma, kura sniedz bērnam stabilitāti un ģimeni uz mūžu ir adopcija.

Adopcija Latvijā

Zināms, ka Latvijā nav pietiekami daudz adoptētāju ģimeņu visiem bērniem. Vien kāda maza daļiņa tiek adoptēti. Minu, ka iemesli varētu būt ģimeņu labklājība un spēja uzņemties rūpes par bērniem, droši vien arī mūsu kultūra nav tendēta uz adopcijām un vide kopumā nav pietiekami atbalstoša. Manā sociālā darba profesionālajā pieredzē ir ģimenes, kuras adopciju cītīgi cenšas noslēpt, lai nesaņemtu nosodījumu un bērns netiktu ielikts kādā kategorijā. Situācija mainās – paliek labāk. Arvien dzirdami jauni un iedrošinoši adopcijas stāsti – man patiess prieks.

Lūdzu labklājības ministrijai sniegt informāciju, cik bērni tiek adoptēti Latvijā. Lūk, saņemtā informācija:

GadsAdoptētie bērni Latvijā
2021129
2020117
2019108
2018102
2017127

Patiess prieks, ka skaitļi ir vismaz šādi. Es gribētu domāt un cerēt, ka skaits arvien augs. Es tiešām no sirds gribētu, lai nemaz nav jārunā par tādu tēmu kā ārvalstu adopcija, jo visi bērni augtu patstāvīgās ģimenēs tepat Latvijā.

Nobeigumam

Tiešām ceru, ka raksts ir skaidrojošs un lasītāji izpratīs kāpēc ir svarīga adopcija. Audžuģimenes ir lieliskas un ļoti, ļoti vērtīgas, bet galvenais mērķis ir dot bērniem iespēju uzgaut ģimenēs, kuras sniedz mūža stabilitāti.

Līdz šim mazai daļai bērnu bija iespēja rast ģimeni ne vien Latvijā, bet, piemēram, arī ASV. Protams, riski pastāv, bet tā ir arī lieliska iespēja. Manuprāt, ir pāragri atņemt iespējas tikt adoptētiem uz attīstītām valstīm, bet atstāt vien tādas valstis kā Baltkrievija, Kirgizstāna, Moldova, Polija, Lietuva, Igaunija.

Ceru, ka arī Ukrainas kara kontekstā kaut kas šajā lēmumā tiks mainīts. Manuprāt, ir acīmredzami, ka mums ir vairāk kopīga ar ASV nekā ar Baltkrieviju - arī bērnus vajadzētu dot adopcijai uz valstīm ar kurām mums ir kopīgas intereses.