“Ģimenes var veidot dažādi” – Rokpeļņu ģimene. Jaundzimušā adopcija.

Rokpeļņi – ģimene, kura pierāda, ka apvienojama ir karjera, aktīva sociālā dzīve un sirsnīga ģimene. Par vecākiem Ingu un Hariju aizraujoši būtu rakstīt dažādus pieredzes stāstus, bet šoreiz par bērna adopciju.

Plašākam lokam Rokpeļņu ģimene varētu būt zināma ar profesionālajām gaitām.

Tētis Harijs, Rīgas Ekonomikas augstskolas absolvents, 26 gadu vecumā tika ievēlēts par Mazsalacas novada domes priekšsēdētāju. Tādējādi viņš kļuva par jaunāko pašvaldības vadītāju Latvijā. Harijs strādā no sirds, un to novērtē vēlētāji – šobrīd Harijam ir uzticēta pašvaldības vadība jau otro sasaukumu.

Mamma Inga ir pasaules pieredzes bagāta – vēsturniece, kurai sirdslieta ir bērni. Inga vairākus gadus gan Eiropā, gan ASV strādāja ar bērniem – auklēja un izglītoja, kā arī ielika sirdi darbā ar Eiropā nonākušajiem bēgļu bērniem. Atgriežoties Latvijā, Inga iesaistījās kustībā “Iespējamā misija” un kā skolotāja sāka darbu Mazsalacas vidusskolā.

Ģimenē aug divi dēli – Kārlis Jānis un Henriks. Abi puiši ir ļoti gaidīti, mīlēti un loloti, taču katrs ģimenē ienācis citādi. Kārlis Jānis ir Ingas un Harija bioloģiskais dēliņš, bet Henriks pasaulē nācis caur citiem vecākiem. Stāsts par bērna adopciju, mīlestību un to, ka ģimenes var veidot dažādi.

Pastāstiet, lūdzu, kā jūs satikāties?

Inga: Izturot “Iespējamās misijas” konkursu, nokļuvu Mazsalacā. Šeit nav īpaši daudz jaunu cilvēku. Kad iepazinos ar Hariju, man šķita, ka viņš ir dīvains cilvēks – ar tādu izglītību dzīvo Mazsalacā (smejas). Vēlāk noskaidroju Harija mērķi un ideju par dzīvi šeit, tas likās forši.

Esmu atradusi dažādas intervijas saistībā ar jūsu profesionālajām gaitām, bet neesmu manījusi publikācijas par ģimeni. Kā nolēmāt dalīties ar savas ģimenes stāstu?

Inga: Mēs atklāti runājam par Henrika ienākšanu mūsu ģimenē, lai sabiedrībai parādītu, ka arī adopcija ir veids, kā veidot ģimenes.

Otrkārt, mums ir svarīgi runāt par Henrika adopciju, jo mēs dzīvojam mazpilsētā - līdz ar to visiem ir skaidrs, no kurienes Henriks ir radies. Ja atklāti nerunāsim mēs paši, par to runās apkārtējie cilvēki.

Harijs: Lai izvairītos no muļķīgām situācijām, spēlējam ar atklātām kārtīm un sarunājamies.

Pastāstiet, lūdzu, kā jums radās doma par adopciju?

Inga: Kad mēs ar Hariju tikai draudzējāmies, es reiz kādā sarunā ieminējos, ka labprāt veidotu ģimeni arī adoptējot bērnus. Harijs akceptēja. Jāatzīst, ka mūsu vidē adoptēt bērnus nav nekas neparasts. Mūsu ģimenes lokā ir gan adoptēti, gan audžuģimenē uzņemti bērni, un mēs redzam – viņi ir tādi paši kā pārējie bērni. Bērni kā jau bērni.

Tad apprecējāties…

Inga: Jā, 2015.gada 7. janvārī sarakstījāmies birojā. Harijam bija ļoti svarīgi, lai bērnus sākam plānot esot laulībā (abi smejas).

Uzreiz pēc kāzām sākām plānot bērniņu – jāatzīst, ka šajā procesā saskārāmies ar izaicinājumiem. Zinājām, ja gada laikā bērniņš nav pieteicies, tad vajadzētu apmeklēt ārstus.

Inga: Tieši gadu pēc mūsu kāzām un bērniņa ieņemšanas mēģinājumiem abus notikumus apvienojām – aizgājām gan pie ārsta, gan arī bāriņtiesā uzsākām adopcijas ceļu.

Vienlaikus gan gatavojām visu nepieciešamo bērna adopcijai, gan arī darījām visu, lai paši ieņemtu bērniņu. Bērna ieņemšana mums bija smags darbs – neskaitāmas ārstu vizītes, procedūras. Bērna gaidīšana 3 gadu garumā, kad gribas bērniņu jau nākošmēnes, ir ļoti, ļoti ilgi un mokoši. Tā ir vēl viena tēma, par kuru sabiedrībā daudzi izvēlas nerunāt, bet, manuprāt, ir jārunā atklāti.

Labprāt runātu arī par jūsu bioloģiskā bērniņa ieņemšanu, varbūt mums taps nākamais raksts. Bet šajā – par adopciju. Kāda bija jūsu pieredze, lai iegūtu adoptētāju statusu?

Inga: Lai iegūtu adoptētāju statusu bija jāsaņem psihologa, narkologa atzinums un jāsakārto dažādas formalitātes. Mums ļoti palīdzēja bāriņtiesa. Sākumā sadarbojāmies ar Mazsalacas bāriņtiesu, bet vēlāk, sakarā ar Harija darba specifiku, mainījām uz Rūjienas bāriņtiesu.

Inga: Pēc 8 mēnešiem ieguvām adoptētāju statusu un saņēmām savu kārtas numuru rindā uz bērnu.

2016.gadā – laikā, kad mēs kārtojām adoptētāju statusu, daudzas lietas bija atšķirīgas nekā tas ir šobrīd. Vēl nebija obligātas apmācības adoptētājiem, taču pavasarī sākās pilotprojekti, un mēs piedalījāmies 10 reižu apmācībās.

Kā jūs vērtējat adoptētāju apmācības?

Inga: Mēs bijām neliela grupa piecu ģimeņu sastāvā. Apmācības bija lieliskas, kvalitatīvas, mums ļoti patika.

Inga: Būtisks ieguvums adoptētāju apmācībās ir socializēšanās ar citām ģimenēm. Sākām dzirdēt stāstus par adopciju, sistēmu Latvijā. Ieguvām jaunus kontaktus.

Ieguvāt adoptētāju statusu. Kas notiek tālāk?

Inga: No 2016.gada augusta bijām iekļauti gaidīšanas rindā uz savu adoptējamo bērnu. Teorētiski mums bija jāgaida vēstule no Labklājības ministrijas, kad būs adopcijai pieejams bērns, kurš atbilstu mūsu norādītajām interesēm un būtu pienākusi mūsu kārta. Šādas vēstules mēs nesaņēmām.

Jāpiemin, ka mēs apmēram reizi ceturksnī saņēmām vēstules par “B sarakstā” iekļautajiem bērniem, kuri ir pieejami adopcijai. Adoptētāju kursos mums stāstīja par šādu sarakstu – tas ir saraksts ar bērniem, kuriem ir maza iespēja tikt adoptētiem smagu diagnožu dēļ. Es ļoti pārdzīvoju, lasot šo bērnu sarakstus. Tas mums atvēra acis un parādīja īsto realitāti, kas notiek ar bērniem Latvijā.

Inga: Visvairāk mani sāpināja doma, ka liela daļa no šiem bērniņiem ir piedzimuši veseli, bet “B sarakstā” nonākuši vecāku darbības rezultātā.

Lielu pienesumu bērnu bāreņu sistēmas sakārtošanā deva “Dod Pieci” 2017. gada akcija, kurā tika vērsta uzmanība uz bērniem sistēmā. Izmainījās likumdošana, valsts iestāžu un sabiedrības attieksme. Sākot ar 2018.gadu izmainījās kārtība kā adoptētāji saņem informāciju par adoptējamiem bērniem.

Sākām saņemt no Labklājības ministrijas informāciju par visiem mūsu interesēm atbilstošiem adoptējamiem bērniem Latvijā – dzimums, dzimšanas dati, medicīniskā un cita informācija, ja tāda ir.

Šīs izmaiņas bija būtiskas, jo adoptētājiem radās iespēja gūt izpratni par situāciju Latvijā. Mums izveidojās cieša sadarbība ar pediatri – sūtījām saņemto medicīnisko informāciju par bērniem, viņa mums to saprotami izskaidroja. Sadarbība ar bērnu ārsti mums ļāva paskatīties drosmīgāk uz bērnu medicīnisko aprakstu un labāk sagatavoties bērniņa ienākšanai ģimenē.

Harijs: Redzot situāciju ar adoptējamiem bērniem Latvijā, mēs sapratām, ka mums ilgi nāksies gaidīt savu kārtu. Sākām interesēties par ātrāku veidu kā tikt pie bērna. Bāriņtiesā ieteica kļūt par audžuģimeni.

Audžuģimenes ceļā ātrāk varētu uzņemt ģimenē bērnu?

Harijs: Ja bērnam nākas pamest bioloģisko ģimeni, viņam tiek meklēta audžuģimene un var paiet ilgs laiks līdz bērns kļūs pieejams adopcijai. Bioloģiskajiem vecākiem dod iespējas “laboties”. Jāņem vērā – ja ģimene “labojas”, bērns dodas atpakaļ pie bioloģiskās ģimenes. Savukārt, ja bioloģiskajai ģimenei tiek pārtrauktas tiesības aprūpēt bērnu, audžuģimenei ir pirmās tiesības viņu adoptēt. Tādējādi audžuģimene ir bērnu jau iepazinusi, pasargājusi no iekļūšanas sistēmā un var adoptēt.

Kāda bija jūsu pieredze, lai kļūtu par audžuģimeni?

Inga: Mums bija nepieciešamas audžuģimeņu apmācības. 2017. gada vasarā tās uzsākām, bet šoreiz mūs sagaidīja vilšanās. Apmācības bija nekvalitatīvas, bija jūtama pasniedzēju formālā attieksme un neieinteresētība. Mēs skaļi paudām savu viedokli, rakstījām arī Labklājības ministrijai par kursu kvalitāti un neieguvām audžuģimenes statusu.

Kā iepriekš minēju, pēc “Dod Pieci” 2017.gada nogales akcijas daudzas lietas bērnu ārpusģimenes aprūpes sistēmā uzlabojās. Mēs nolēmām vēlreiz uzsākt audžuģimenes statusa iegūšanu un sākām Valmieras ārpusģimeņu aprūpes atbalsta centra “Airi vecākiem” organizētas audžuģimeņu apmācības. Mums ļoti patika – profesionāli, kvalitatīvi, ieinteresēti pasniedzēji un lieliska atbalsta sistēma. Kursi bija tik tiešām vērtīgi.

Harijs: Iepriekš nesapratu kā tas ir – uzņemt bērnu, audzināt, mīlēt un pēc tam varbūt nāktos viņu atdot atpakaļ bioloģiskajai ģimenei. Šķita, ka mēs to nevarētu.

Harijs: Dalība audžuģimeņu kursos pavēra pavisam citu skatu uz audžuģimenēm – sapratām to misiju un tas mūs iedrošināja pašiem kļūt par audžuģimeni.

Inga: 2019. gadā ieguvām audžuģimenes statusu.

Kamēr gaidījāt rindā uz adoptējamu bērniņu, kārtojāt audžuģimenes statusu, joprojām centāties tikt pie bioloģiskā bērniņa?

Jā. Neskaitāmās ārstu vizītes un medicīniskās procedūras vainagojās panākumiem.

Inga: Ģimenē bija priecīgs notikums – 2018. gada jūnijā piedzima mūsu bioloģiskais dēls Kārlis Jānis.

No sirds apsveicu! Tad arī drīzumā jūs saņēmāt informāciju par Henriku pieejamu adopcijai?

Inga: Kad Kārlim Jānim bija tikko palicis gads, saņēmām zvanu no Labklājības ministrijas. Informēja par pieejamu zēnu adopcijai. Teica, ka lēmums jāpieņem piecu dienu laikā.

Piecas dienas, kamēr mums ir dots laiks apdomāt, zēns netiek piedāvāts citai ģimenei. Pēc telefonsarunas Labklājības ministrija atsūtīja aprakstu ar pieejamo informāciju.

Inga: Par zēnu aprakstā bija maz informācijas, jo viņš bija “atradenis” – tā juridiskā valodā dēvē dzemdību iestādē atstātus zīdaiņus.

Bioloģiskā mamma viņu bija dzemdējusi anonīmi un tajā pašā dienā aizgājusi no slimnīcas.

Saņemto medicīnisko informāciju mēs nosūtījām bērnu ārstam. Ārsts mums visu izskaidroja un iedrošināja rīkoties.

Inga: Nekavējoties braucām uz Rīgu satikt Henriku. Mums jau bija skaidrs, ka šo zēnu gribam savā ģimenē un vedīsim mājās.

Cik ilgi Henriks bija audžuģimenē?

Inga: Pēc dzimšanas Henriks trīs nedēļas atradās slimnīcā kaut arī nebija nekādas medicīniskas nepieciešamības. Pēc tam viņu ievietoja audžuģimenē, kur viņš uzturējās divus mēnešus līdz mēs viņu atvedām mājās.

Jāpiemin, ka Henriks bija ļoti jaukā audžuģimenē.

Harijs: Redzot to, cik foršā audžuģimenē bija Henriks, tas vēl vairāk pārliecināja mūs reiz pašiem kļūt par audžuģimeni.

Inga: Izrādās, ka šī audžuģimene ir specializējusies zīdaiņu aprūpē. Par Latvijā pamestiem jaundzimušajiem es esmu ļoti pārsteigta. Tieši pirms un arī pēc Henrika audžuģimenē bija nonākuši citi dzemdību iestādē atstāti zīdaiņi. Esmu pārsteigta, ka Latvijā tik salīdzinoši bieži tiek pamesti zīdaiņi un par to netiek publiski stāstīts.

Kā jūsu ģimene adaptējās jaunajā sastāvā?

Inga: Dēliem ir 10 mēnešu vecuma starpība. Kārlim Jānim bija gads un 1 mēnesis, kad atvedām mājās nepilnus 3 mēnešus veco Henriku. Kārlis Jānis izmaiņas pieņēma ļoti labi.

Harijs: Patiesībā vislielākās bailes un nedrošība bija pirms Henrika uzņemšanas. Bija dažādas domas – kā tas būs, vai es viņu varēšu mīlēt tāpat kā bioloģisko bērnu, vai viņam nebūs kādi dīvaini untumi, vai mēs spēsim parūpēties, vai sabiedrība viņu pieņems…

Harijs: Tajā brīdī, kad nācām pār mājas slieksni ar mazo Henriku uz rokām, izzuda pilnīgi visas bažas – viņš ir mūsu, un mēs esam viņa.

Inga: Praktiski mums palīdzēja tas, ka daudziem posmiem tikko bijām gājuši cauri ar vecāko bērnu, līdz ar to bija svaiga pieredze zīdaiņa aprūpē. Es teiktu, ka zīdaiņa aprūpe bija ļoti viegla. Ātri tikām pie dvīņu ratiem (Inga smejas).

Harijs: Šobrīd, ja kāds prasītu, kurš bērns man ir mīļāks, es nevaru atbildēt, jo tie abi ir mani puikas.

Tātad Henriku atvedāt mājās 3 mēnešu vecumā. Kā tālāk notika adopcijas process?

Inga: Henriks bija mūsu ģimenē, bet viņu vēl pārstāvēja bāriņtiesa.

Latvijas likumdošanā noteikts, ka sešus mēnešus ir pirmsadopcijas periods – laiks, kad potenciālie vecāki veido emocionālo saikni, kā arī bioloģiskais vecāks var pieprasīt bērnu atpakaļ. Tas ir emocionāli sarežģīts posms, jo mēs it kā saprotam, ka bērnam vislabāk ir augt bioloģiskajā ģimenē, bet tajā pašā laikā esam tik laimīgi, ka mums ir šis bērniņš. Mēs viņu mīlam un dodam visu labāko, bet joprojām ir nedrošības sajūta, ka kāds var viņu atnākt un paņemt.

Kad pagāja seši mēneši, sākām kārtot dokumentus tiesai. 2020. gada maijā notika tiesa. Bijām pārliecināti, ka pēc tiesas sēdes bērns būs juridiski mūsu, bet izrādījās, ka bija vēl jāsakārto dokumentācija. Henriks juridiski ir mūsu ģimenes loceklis no 2020. gada 18. jūnija.

Inga: No brīža, kad satikām Henriku, pagāja gandrīz gads līdz formalitātes tika sakārtotas un viņš oficiāli kļuva par mūsu ģimenes locekli.

Kā jūsu apkārtējie cilvēki uztvēra adopciju?

Inga: Mums patīk atklāta sarunāšanās. Mēs ģimenei un draugiem stāstījām gan, ka mēģinām ieņemt bērniņu, gan arī adopcijas ceļu. Mūsu tuvākie mums dzīvoja līdzi. Kādam varbūt bija pārsteigums, ka domājām par adopciju pēc tam, kad jau bija bioloģiskais dēliņš, bet mūsu tuvākie ir ļoti atbalstoši.

Vai saskaraties ar komentāriem, stereotipiem sabiedrībā?

Inga: Ir bijušas situācijas, kad uz ielas pienāk paziņa un jautā: “Kurš ir tavējais?”. Es atbildu, ka abi ir mūsu puikas.

Šādas nekorektas piezīmes ir, un es baidos, ka šāda veida nekorektus jautājumus vai piezīmes var piedzīvot puiši.

Domāju, ka Latvijā kopumā ģimeņu dažādības jomā sabiedrība ir diezgan stereotipiska. Pat bērnu auditorijai domātas grāmatas neparāda ģimeņu dažādību. Mēs iegādājāmies citās valstīs izdotas grāmatas, kurās ir gan par adoptētiem, gan audžuģimenēs dzīvojošiem bērniem. Mēs lasām un stāstām šos stāstus savā ģimenē un mācām bērniem, ka ģimenes var veidot dažādi.

Patiesībā interesantas piezīmes saņēmām arī no valsts pārvaldē strādājošiem. Kad zvanīju un konsultējos par pieejamiem sociālajiem pabalstiem, kāda speciāliste teica: “Tajā brīdī, kad atdodat bērnu atpakaļ, piezvaniet un mēs pārtrauksim pabalstus.”

Harijs: Bijām pārsteigti par šādu piebildi, jo nespējam iedomāties, ka varētu paņemt bērnu un tad atdot atpakaļ. Acīmredzot arī tā notiek, ja jau speciālisti brīdina.

Kādi ir nākotnes plāni saistībā ar ārpusģimenes aprūpi?

Inga: Mēs noteikti neizslēdzam iespēju, ka mūsu ģimenē varētu ienākt vēl bērni adopcijas vai audžuģimeņu ceļā. Šobrīd esam uzņēmuši divus audžubērnus. Mūsu ceļš noteikti turpināsies.

Inga: Ja mums ir iespēja – telpa, laiks un vēlēšanās veltīt laiku bērniem – kāpēc gan to nedarīt?

Abi (smejas): Mērķis ir pieci bērni.

Ko jūs sagaidāt no apkārtējiem cilvēkiem, kuri nāks jūsu un jūsu bērnu dzīves ceļā?

Inga: Es sagaidu, ka bērnus nešķiros nekādā veidā. Es gribu, lai cilvēki zina, ka ģimenes var veidot dažādi.

Lindas komentārs

Paldies ģimenei par iedvesmojošo sarunu!

Laiks paskrēja nemanot. Šķiet, ka ar Rokpeļņiem par šo tēmu varētu runāt nebeidzami – bērni viennozīmīgi ir viņu sirdslieta. Mani iedvesmoja Ingas un Harija spēja vienlaikus apzināties adopcijas nopietnību un tajā pašā laikā visu skatīt ar vieglumu, pozitīvismu un ar veselīgiem jokiem.

Mūsu sarunā vairākkārt izskanēja frāze “ģimenes var veidot dažādi”. Manuprāt, Inga un Harijs ir pietiekami drosmīgi, lai stātos pretī stereotipiem un, dzīvojot mazpilsētā, pierādītu Latvijai, ka arī adopcijas ceļā var veidot ģimenes.

Mīlēti, loloti un laimīgi ir viņi savā ģimenē. Paldies Rokpeļņiem!

RAKSTS NETIEK APMAKSĀTS.