Izvēle dzīvot laukos. Ziemeļu ģimene.
Kristīne un Rihards satikās, iemīlējās, apprecējās un izdarīja izvēli dzīvot laukos. Viņu aizraušanās ar dzīvniekiem un sirsnīgā viesmīlība nemanot ir pārtapusi par veiksmīgu tūrisma uzņēmējdarbību ar zoo un citiem atpūtas piedāvājumiem lauku sētā “Zemturi”.
Ikdiena ir gana spraiga – viņi paspēj lolot 3 bērnus, aprūpēt vairākus simtus mājdzīvnieku, uzturēt baudāmu vidi un vēl ar mīlestību uzņemt viesus. Stāsts par vārdos neaprakstāmām darbaspējām, mērķtiecību un ģimenes spēku.
Reiz es viesojos viņu radītajā lauku sētā. Esmu apmeklējusi daudzus mini zoo, bet Ziemeļu ģimenes lolojums patiesi iepriecināja ar estētisko, mākslinieciski iekārtoto vidi un mīlestības pilno attieksmi pret zvēriņiem. Es skatījos un apbrīnoju, kā viņi to spēj!? Neviļus man radās jautājumi – kāds ir viņu dzīvesveids, izvēles, kā rit ikdiena…
Ātri atradām kopīgu valodu un jau pēc mirkļa ar Kristīni esam vienojušās par interviju.
– Kā jums klājas?
– Ļoti labi. Šobrīd ir vasara – tas ir aktīvākais darba periods. Ir daudz vietējo un ārvalstu tūristu. Darba dienas ir nedaudz mierīgākas, nedēļas nogalēs ir ļoti aizņemti.
– Ziemeļu ģimenē esat…
– Mēs ar vīru Rihardu un mūsu 3 bērni – Dāvis (1,5 gadi), Kate (4 gadi), Agate (8 gadi).
– Esat izvēlējušies dzīvi laukos?
Mana ģimene šajā lauku mājā saimnieko jau 7. paaudzē.
Vēl nesen vienuviet dzīvojām 4 paaudzes. Šobrīd dzīvojam mēs ar vīru un bērniem, kā arī mani vecāki. Vecākiem ir pavisam cita nodarbošanās, savukārt,
dzīvnieciņi ir mans “trakais hobijs”.
– Vai jau bērnībā zināji, ka dzīvi saistīsi ar dzimtas mājām?
– Jā. Redzēju vecāku saimniecību, man patika. 17 gadu vecumā nolēmu, ka dzīvi saistīšu ar šo vietu.
– Kur satikāties ar vīru Rihardu?
– 25 gadu vecumā paņēmu pauzi no lauku zemes un devos iepazīt ārvalstis. Mājās atgriezos kopā ar Rihardu. Drīz svinējām kāzas un domājām, ko iesāksim.
– Un ko iesākāt?
– Nolēmām dzīvot šeit un sākām ar truškopību, putniem, zirgiem…
Sākotnēji mūsu nodarbošanās bija šķirnes truškopība – audzējām vaislai dažādas šķirnes, braucām uz izstādēm Latvijā un ārvalstīs.
Esam nopelnījuši goda rakstus un kausus.
– Cik un kādi zvēriņi jūsu saimniecībā ir šobrīd?
– To jautā visi, bet es atbildi nezinu (Kristīne smej).
Apmēram 150 putnveidīgie – nandu, fazāni, pāvi, baloži, pīles, zosis, vistas un citi.
Apmēram 200 truši, kupla jūrascūciņu ģimene, aitiņas, kaziņas, degunlācis, murkšķi, skunkss, pundurcūciņas, zirgs, ponijs, nūtrijas un vēl citi.
– Pēc uzrakstiem pie zvēriņu mājām, noprotu, ka tos dēvējat vārdos?
– Jā. Nandu vārds ir Spārniņš, degunlācis ir Čaplins (labāk atsaucas mīļvārdiņā Čapiņš), murkšķu pāris ir Čika un Riko, pundurcūciņas ir Nifnif kundze un Nafnaf kungs, zirgs ir Feja un pārējie…
– Šķiet jums ir ļoti personiska pieeja zvēriņiem?
– Jā. Svinam arī zvēriņu svētkus. Tikko atzīmējām Nandu 1 gadiņa jubileju.
– Kur jūs iegādājaties dzīvniekus, kā izvēlaties?
– Mūsu mājās ir tikai tādi dzīvnieki, kuri mūs uzrunā. Es nekad nevarētu paņemt zvēriņu, ja man ar to nav kontakta. Šīs ir manas mājas, kur visi ir man mīļi.
Katrs dzīvnieciņš pie mums ir atnācis citā ceļā – kāds ir iegādāts, cits ir draugu ieteikts, par citu esam izdzirdējuši, ka meklē mājas… Mums patīk īpaši dzīvnieciņi. Piemēram, kaziņas ir Holandes pundurkaziņas, zirgs ir Poļu koniks, ponijs – Šetlendu ponijs, Amerikas svītrainais skunkss, putni un trusīši mums ir visdažādākie – pērļu vistiņas, Angoras pundurtrusīši u.c.
– Kā radās ideja par lauku tūrisma uzņēmējdarbību?
Mums nebija biznesa plāna – mēs radījām vidi sev. Tikai pēc tam nāca ideja to darīt pieejamu apmeklētājiem.
Iekārtojām savas mājas tā, lai mums pašiem patīk. Pie mums patika arī ģimenei un draugiem. Viņi ieteica šo vietu rādīt citiem. Vēlāk, 2019.gadā, atvērām lauku sētu sabiedrībai.
– Šobrīd Latvijā arvien vairāk cilvēku veido mini zoo…
– Jā. Mūsdienās cilvēki raksta biznesa plānus, lai veidotu zoo. Dažkārt pie mums brauc konsultēties un es labprāt dalos pieredzē.
Mums bija otrādi – vispirms bija dzīvnieciņi un pēcāk nāca ideja par uzņēmējdarbību. Situācijās, kad cilvēki vispirms raksta biznesa plānu es dažkārt redzu, ka nav pilnīgas izpratnes par realitāti. Dzīvnieciņi ir milzīgs darbs. Viņus ir jāmīl, ir jākopj nepārtraukti. Daudz ir jāzina par aprūpi un specifiku, veselību un ārstēšanu. Vide arī nolietojas…
Mini zoo ir nemitīgs darbs, tas ir dzīvesveids.
– Šķirnes trušu audzēšana, zoo… Vai ir vēl kāds piedāvājums viesiem?
– Mūsu vide ir veidota tā, lai ģimenei būtu patīkami un droši atpūsties pie mums.
Var iepazīt dzīvnieciņus, atpūsties atpūtas zonā, esam izveidojuši kafejnīcu un veikaliņu, ir iekārtotas divas dabas takas un ir iespēja nakšņot ar pirts baudīšanu.
Dabas takas veidotas, lai apmeklētāji ne vien apskatītu dzīvnieciņus, bet arī iepazītu tos vairāk.
“Dižkoku un pirts taka” ir izglītojoša visai ģimenei.
“Gudra meža taka” ir dabas pusstunda gan pieaugušajiem, gan bērniem par mājdzīvniekiem un mājputniem. Ja uzdevumus atrisina ar labiem rezultātiem, izsniedzam sertifikātu.
Piedāvājam arī nakšņošanu un pirts baudīšanu. Šī ir iespēja apmeklētājiem izbaudīt īstu lauku mieru. To sajūtu šeit ir grūti aprakstīt, to izbauda. Šeit ir pavisam cita aura.
– Kā jūs visi to paspējat?
– Ikdienā, kad ritms ir iestrādāts un katrs zina savu darbu, viss rit raiti.
Mūsu ģimenē darbos iesaistās visi attiecīgi savām spējām un vecumam.
– Kāds ir jūsu ikdienas ritms?
– Sākam ap plkst. 6:00. Pabarojam, sakopjam zvēriņus un saimniecību. Raitā solī 2 stundu laikā var paspēt. Pēcāk darām visus pārējos darbus, darbojamies mājas solī un gaidām viesus.
Ļoti novērtējam mūsu palīdzīgās vecāku rokas. Mana mamma vienmēr palīdz. Viņa pabaros un samīļos bērnus, ja man ir aizņemtāka diena lauku sētā.
– Arī bērni iesaistās?
Bērni zina katrs savu darbiņu. Mēs šeit visu darām kopā, tas ir mūsu dzīvesstils.
– Es pamanīju, ka lauku sētā ir gaumīgi iekārtota vide un dažādi mākslinieciski elementi – augu lustras kafejnīcā, zīmētas norādes, pat lauku sētas karte ir gleznota! Kurš par šiem radošajiem elementiem rūpējas?
– Man patīk pavasarī padarboties ar otām (Kristīne smej). Gleznoju es, bet lustras ir manas mammas darinātas – viņa no augiem pin, šuj un auž dažādas lietas.
Visas mājiņas un aploki ir mana ideja un vīra izpildījums.
– Vai lauku dzīve ir jūsu pilnas slodzes darbs?
Es pilnu slodzi darbojos šeit. Man šis darbs ir sirdslieta.
Vīrs darba dienās strādā ārpus saimniecības, bet pēc darba iesaistās lauku sētā.
– Kādi ir jūsu nākotnes plāni?
– Par plāniem jau skaļi nevar runāt… Gribētos vēl dzīvnieciņus, attīstīt kafejnīcu, nakšņošanas iespējas.
Plāni mums ir, bet visu darām pamazām. Skatāmies kādas ir finansiālās iespējas, jo katrs dzīvnieciņš un uzlabojums lauku sētā prasa ieguldījumus. Mēs kredītus neņemam, visu, cik spējam, krājam un radām paši.
Lindas komentārs
Paldies mammai Kristīnei par sirsnīgo sarunu! Un paldies ģimenei par ieguldīto darbu!
Tik ļoti apbrīnoju viņu darbaspējas un mīlestību pret dzīvnieciņiem, dabu un apmeklētājiem. No sirds novēlu, lai sapņi piepildās! Viņu piepildīti sapņi nozīmē par vienu skaistu atpūtas vietu vairāk. Lai piepildās!
